Baltijas valstis: Igaunija, Latvija un Lietuva, ir vienas no bijušajām Padomju Savienības valstīm, kas visātrāk ir spējušas pielāgoties tirgus ekonomikai un ieviest nepieciešamās reformas saistībā ar demokrātiju. Tās nav skārušas arī ievērojamas ekonomiskās un politiskās krīzes, kas būtiski ietekmējušas citus reģionus pārejā no plānveida uz tirgus ekonomiku. Savu iespaidu gan atstājusi padomju laika ietekme saistībā ar etnisko darbaspēka dalījumu, to sektoru pārstrukturēšana, kas apgādāja padomju militāro struktūru (elektronika, smagās industrijas, kur algotais darbaspēks ieradās no bijušās Padomju Savienības teritorijas), kā arī integrācijas spējas darba tirgū.
Nodarbinātības politika ir neatņemama valsts sociālās un ekonomiskās politikas sastāvdaļa un ir cieši saistīta ar darba tirgus izmaiņām. Pareizi izvēlēta pieeja nodarbinātības politikas pilnveidošanā stimulē darbspējīgo iedzīvotāju mērķtiecīgāku darbību darba tirgū, paplašina darba tirgus politikas darbības sfēru ar mērķi radīt jaunas darba vietas un pilnveidot darbaspēka pielāgošanos ekonomikas strukturālajām pārmaiņām. Baltijas valstu aktīvās nodarbinātības politikas ilgtermiņa mērķis ir iedzīvotāju pilnas nodarbinātības, kā arī iedzīvotāju ekonomiskās un sociālās mobilitātes nodrošināšana.
Svarīga vispārējās ekonomiskās un sociālās attīstības politikas sastāvdaļa ir nodarbinātības un bezdarba strukturālo jautājumu risināšana, lai nodrošinātu elastīga un efektīva darba tirgus pastāvēšanu. Darbaspēks ir viens no ražošanas faktoriem, bieži vien ir vissvarīgākais. Kopējais darbaspēka tirgus ekonomikā aptver visus strādājošos. Pastāv vairāki iemesli, kāpēc bezdarbs tiek uzskatīts par sociālu un ekonomisku problēmu: resursu zudums, nenodarbināto cilvēku ekonomiskās grūtības, personības degradācija u.c. Augsts un arvien pieaugošs bezdarbs ir valsts ekonomiskās lejupslīdes pazīme. Tirgus ekonomikas sabiedrībā peļņas ieguve ir dominējošā, tāpēc pilnīgi visu darbaspējīgo nodarbinātība nav reāla. Jautājums ir vienīgi par to, kādu bezdarba līmeni uzskatīt par optimālu sabiedrības ekonomiskai attīstībai un sociāli pieņemamu, bet kādu – par ekonomisko attīstību bremzējošu un sociāli bīstamu. Jāsaprot arī tas, ka darbaspēka tendences virza demogrāfisko faktoru un ekonomiskās aktivitātes tendenču kombinācija.
Baltijas valstis Eiropas Savienībā
Ceļā uz pilntiesīgu dalību Eiropas Savienībā Baltijas valstis ir piedzīvojušas pacēlumus un kritumus. No pārejas perioda lejupslīdes šo valstu mazās un atvērtās tautsaimniecības sāka atgūties ap 1995. gadu un kopš tā laika to izaugsmes temps ir bijis ievērojams. IKP pieaugums šajās trijās valstīs pārsniedza izaugsmi lielākajā daļā pārējo attīstības valstu, un laika posmā no 1996. gada līdz 2003. gadam situācija Baltijas valstu tautsaimniecībā uzlabojās gandrīz par pusi salīdzinājumā ar sākuma līmeni. Kopējā izaugsme Igaunijā bija 51% , Latvijā - 59% un Lietuvā - 52% . …
