1.1 Bezdarba jēdziens un tā veidi
Bezdarbs rodas neefektīvas darba tirgus funkcionēšanas rezultātā, dažādu ārēju, no bezdarba situācijā esoša indivīda, lielākoties, neatkarīgu faktoru rezultātā.
Bezdarbu galvenokārt veicina ne tikai darbaspēka pārpalikums, bet arī indivīda neatbilstība darba tirgus prasībām. Ir aktuālas vakantās darba vietas, kurās darba devējs vēlas algot darbinieku, kam piemīt augsts kompetences līmenis attiecīgajā jomā, bet tādu darbinieku nespēj atrast, jo bezdarbnieki neatbilsts darba devēja prasībām. Indivīda kompetences līmeni un vēlmi apgūt profesiju veicina komponenti socializācijas nosacījumu struktūrā, piem., attiecības ģimenē, kultūrvide, zināšanas, prasmes, kompetences.
Makroekonomikas literatūrā aprakstītas vairākas bezdarba formas. Ilgstošie darba meklētāji (bezdarbnieki) ir personas, kuras ir bez darba 12 mēnešus un ilgāk, aktīvi meklē darbu un tā atrašanas gadījumā ir gatavas sākt strādāt tuvāko 2 nedēļu laikā (Informatīvais ziņojums par..., 2013)
Dabiskais bezdarbs ir tad, kad ekonomikā ir „pilnīga nodarbinātība” – brīvo darbavietu skaits ir vienāds ar bezdarbnieku skaitu īslaicīgajā un strukturālajā bezdarbā (Bikse, 2003, 81).
Frikcionālais (īslaicīgais) bezdarbs (frictional unemplyment) nozīmē to, ka darba dirgū pastāv īslaicīgi nenodarbināti iedzīvotāji un tie, kas tikko ienāk darba tirgū un meklē savu pirmo darba vietu (Bikse, 2003, 80).
Mērenais bezdarbs (3-5%) tiek uzskatīts par tirgus ekonomikas attīstībai nepieciešamo nosacījumu. Bezdarba procents tiek definēts kā attiecība starp bezdarbnieku skaitu un ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem konkrētajā laika posmā (Gaga, 2009).
…
