Darbā ir paredzēts analizēt nodarbinātības līmeni un bezdarbnieku skaitu Latvijā. Ja līdz šim aktuāls bijis bezdarba līmenis darba vietu trūkuma dēļ, 2006. gadā pirmo reizi sāk runāt par darbaspēka trūkumu, tajā pašā laikā bezdarbniekiem joprojām sasniedzot visai lielu skaitu. Šī iemesla dēļ ir nepieciešams prognozēt attiecīgos procesus – bezdarbnieku skaitu un tā atkarību no izglītības līmeņa.
Kopumā prognozēšanā parasti izšķir trīs galvenās stadijas:
1) retrospekcijas stadiju (informācijas vākšana, apstrāde, analīze);
2) diagnozes stadiju (tendenču novērošana un novērtēšana);
3) prognozes stadiju (pašas prognozes izstrādāšana).
Prognozēšanas process ir cieši saistīts ar plānošanu, šajā gadījumā tā būtu plānošana valsts līmenī, lai noteiktu gan uzņēmēju vajadzību pēc darbaspēka, gan atbilstošos resursus. Tieši prognozēšanas vajadzībām, sevišķi sākumposmā, atlasot un apstrādājot gan statistikas, gan pārējo pieejamo informāciju, izmanto galvenokārt ekonomiski matemātiskās un statistiskās metodes , bet informāciju pētot tālāk, var pievienot ekspertu metodes, kā arī abu šo metožu grupas apvienot .
Konkrētajā gadījumā paredzēts izmantot publiski pieejamo Latvijas Centrālās statistikas pārvaldes statistikas informāciju par laiku līdz 2006. gada 2. ceturksnim (ieskaitot). Šādus statistikas datus iespējams salīdzināt 1) vertikāli vai 2) horizontāli, kamdēļ tiek izveidotas tabulas ar attiecīgajiem statistikas datiem.
Pirms ķerties pie pašas prognozēšanas, ir nepieciešams nedaudz definēt galvenos terminus. Ar terminu ‘bezdarba līmenis’ saprot Nodarbinātības valsts dienestā reģistrēto un bezdarbnieku statusu ieguvušo īpatsvaru ekonomiski aktīvo iedzīvotāju kopskaitā, procentos. Tas ir viens no indikatoriem, kas norāda uz valsts ekonomikas stāvokli.
…