Cik vien ilgi cilvēce pastāv, tās preces, kuras cilvēki vēlas saņemt, netiek ražotas tur, kur tās grib lietot vai arī tās nav pieejamas tieši tanī laika momentā, kad tās ir vajadzīgas. Piemēram, dažādi augļi un pārtikas preces ir plaši izplatītas un pieejamas noteiktos gadalaikos. Agrāk cilvēkiem nebija citas iespējas saņemt dažādas preces/produktus, kā vien dzīvot pēc iespējas tuvāk preču/produktu rašanās vietām. Tas izskaidrojams ar to, ka transporta un uzglabāšanas iespējas tolaik bija stipri vien ierobežotas. Tā rezultātā cilvēki varēja izmantot tikai ļoti šauru preču/produktu klāstu.1
Pat mūsdienās dažos pasaules reģionos pastāv naturālā (vai gandrīz naturālā) saimniecība un visas nepieciešamās preces/produkti tiek ražoti vai iegūti uz vietas. Tikai dažas preces tiek ievestas no citām valstīm. Taču, kā zināms naturālā saimniecība raksturo samērā neattīstītu ekonomiku. Galvenais iemesls tam ir efektīvas loģistikas sistēmas trūkums šajās valstīs. Līdz ar loģistikas attīstību konkrētu preču patēriņš un ražošana ir ieguvuši ģeogrāfisku sadalījumu. Dažādas valstis un reģioni specializējas atsevišķu preču ražošanā.2
Sabiedrība jau sen saskārās ar problēmu, kā un kur uzglabāt lielākā apjomā preces, kas tiek ievestas no citām pasaules malām, kā arī uzglabāt vietējo produkciju.
Jau 1844. gadā franču inženieris Jules Dupuit rakstīja par izvēli starp divām izmaksu grupām – transportēšanas un uzglabāšanas. Galvenā ideja balstījās uz to, ka preču transportēšana ar autotransportu ir drošāka, ātrāka un ar mazāku bojājumu risku nekā preču transportēšana ar upju transportu. Taču tajā pat laikā tā ir vairākas reizes dārgāka. Tāpēc tika apskatīta iespēja izmantot noliktavas preču uzglabāšanai (jo pārvadājamie apjomi šajā gadījumā ir neskaitāmas reizes lielāki nekā autotransporta gadījumā) un transportēšanu veikt ar upju (iekšējo ūdeņu) transportu.…
