Bez šīm divām vēstulēm ir vēl daudzas. Manuprāt, šajās vēstulēs ir izteikts viss, ko mīlētājs var izteikt vārdos. Viņus izšķīra. Viņiem nebija lemts tikties. Bet tomēr viņu mīlestība dzīvoja. Viņu sapņos, sirdīs un dvēselēs. Es domāju, ka šīs vēstules to arī pierāda. Manuprāt, arī mums šad un tad vajadzētu atcerēties savus tuvos un mīļos cilvēkus. Ne tikai tad, kad zaudējam viņus, bet katru brīdi, kad viņi ir mums blakus, jo likteņa un mūsu dzīves ceļi ir neizdibināmi. Kādu dienu tas pagriezīsies pavisam ne uz to pusi, kur mēs gribējām, cerējām, un vēlāka nožēlosim neizdarīto.
Es uzskatu, ka šīs vēstules norvēģu literatūrā ir piemērs nemirstošai mīlestībai, rūpēm vienam par otru, uzticībai.
Dažreiz vajag uzrakstīt uz papīra, ko tu domā un jūti, lai otrs cilvēks lasot un pārlasot saprastu tevi. Uzrakstītie vārdi iespiežas atmiņā. Bet vēl lielāka nozīme ir nepateiktajiem vārdiem...
Par Ibsenu kā rakstnieku un, manuprāt, arī cilvēku citi rakstnieki saka: “Ibsens man liekas sevī noslēgts cilvēks, kam grūti sameklēt īstos vārdu un kurš nevēlas būt atklāts, bet ir pilns nepatikas un aizdomu pat pret tiem, kas viņam darījuši tikai labu.” To ir teicis Georgss Brandess.
“Šī cilvēka ģēnijs kļūst redzamāks ar katru nākamo dienu”. Šie vārdi pieder Džeismam Džoisam. Pēc šiem citātiem-izteikumiem es spriežu, ka viņš patiesi ir bijis ievērojams rakstnieks. Un varbūt tieši tāpēc vēlāk un arī mūsdienās rakstniekiem ir grūti radīt, ko jaunu, jo tautas sirdī ir viņš.
Ibsens un Bornsons atteicās rakstīt vēsturiskas drāmas. Viņi rakstīja par tā laika buržuāzisko sabiedrību. Ibsenam tas atnesa Eiropas slavu, bet Bornsons saņēma Nobela prēmiju (1903.gadā).
Bornsons nebija tikai dramaturgs, viņš bija arī tā laika dzejnieks- liriķis. Tomēr šodien viņu valsts un tauta atceras kā sabiedrības darboni, kurš veicināja nācijas veidošanos. Viņš ir autors nacionālai himnai “Ja mēs mīlam”.…
