Formulas otrajā daļā notiek kas interesants -
vienādība b ieņem a vietu, maskējoties par anti-autohtonu apgalvojumu,
bet y, kurš tagad nozīmē ticību autohtonai izcelsmei, pats kļūst par vērtību.
Savukārt a kļuvis par funkciju, kas slepeni saista radniecīgas attiecības ar ticību autohtonai izcelsmei.
Tāpēc pirmās divas kolonnas ir viena ar otru saistītas tādā pašā veidā kā trešā un ceturtā. Tajā pašā laikā, 4. un 1. kolonna ir savstarpēji saistītas, tāpat kā 3. un 2. (ticība autohtonai izcelsmei nozīmē radniecīgu attiecību pārvērtēšanu, tāpat kā anti-autohtons apgalvojums nozīmē radniecīgu attiecību vērtību mazināšanu).
Jāatšķir un jānošķir algoritma vienkāršība no mīta viltības. Atšķirība ir mītisku stāstu radītājā no vienas puses, un moderni civilizētu kultūru speciālistu no otras .
Pieminot franču psihologu Žaku Lakānu (Jacques Lacan; 1901-1981), jāsaka, ka viņš savu karjeru sāk ar pētījumiem par paranoju. Viņš saka, ka cilvēks nevis pielāgojas realitātei, bet pielāgo realitāti sev. Šis novērojums vēlāk tiek izvērsts spoguļa etapa teorijā (kritiskais brīdis maza bērna vecumā, kad viņš savu spoguļattēlu sāk uzskatīt par sevi). Ž.Lakāns nesaka pazīt sevi spogulī, jo uzskata, ka tieši tas ir tas, kas tas nav, respektīvi, spoguļattēlā nav redzams Es, bet gan kāds Cits, kurš ir ārpusē. Sevis apzināšanās sākas ar pārpratumu, par Es pieņemot kādu svešinieku. Sadzīvošana ar šo svešinieku ir visu problēmu pamatā (jo dažreiz tas parādās kā sāncensis vai ienaidnieks).
Īstais Es ir bezapziņa, bet līdz tai nekad netiekam, jo patība ir mūžīgā konfliktā ar bezapziņu, šajā cīņa vienmēr zaudējot Es. Bezapziņa, pēc Ž.Lakāna vārdiem, ir strukturēta kā valoda. Visas cilvēka vēlmes iekļaujas valodas formu simboliskajā kārtībā.
Žaks Lakāns, vadoties pēc uzskata, ka vienīgi matemātika spēj sasniegt reālo, pārvērš savu teoriju par cilvēku psihes uzbūvi algebriski-lingvistiskos vienādojumos, formulās, grafikos, shēmās, kas izsaka cilvēka psihes pamatsastāvdaļu (Iedomātā, Simboliskā, Reālā) savstarpējo mijiedarbību .
…
