Ojāra Vācieša dzejoļu krājuma "Aiz simtās slāpes" analīze

Ojārs Vācietis bija cīnītājs, patriots un tautas varonis, kurš mudināja to sacelties pret Padomju Sociālistisko Republiku Savienības valdību un atgūt savu senču zemi. Viņš tika sodīts, viņa dzejoļu publikācijas tika aizliegtas, tomēr dzejnieks nepadevās un atrada vārdus, kā, apejot PSRS valdības izdotos likumus, uzdrošināt latviešus. O. Vācieša spēks bija pilnīga iekšējā brīvība, ko neietekmēja nekādi brīdinājumi un spaidi. Dzīvodams laikā, kad katru personību centās iekļaut valdošās varas rāmī ar standartveida domāšanu un rīcību, viņš savu garīgo dzīvi dzīvoja savā dzejas pasaulē: „Šajā pasaulē mūs laižot, / Mūs ar vienreizības mēru mērīja. / Pasaulē nav otra tāda. / Bet, ja ir, - / Mēs kļūstam sērija”.
Ojārs Vācietis savas dzīves laikā ir sarakstījis dzejoļus, kuri apkopoti aptuveni 20 dzejoļu krājumos. Viens no tiem ir „Aiz simtās slāpes”, kuru autors izdeva 1969. gadā. Kā zināms 60. gadu beigās Latvijā valdīja Sociālisms. Visi īpašumi bija nacionalizēti, bija izveidoti kolhozi, darbojās oktobrēnu, pionieru un komjauniešu organizācijas, kuras audzināja bērnus un jauniešus sociālistiskā garā. Doma par Latvijas neatkarības atgūšanu tautas garā bija zudusi. Cilvēki strādāja, guva ienākumus, talonus mainīja pret precēm. Daļa no nu jau vecākā gada gājuma cilvēkiem saka, ka „Padomju Savienībā dzīvot nebija nemaz tik slikti. Mēs bijām paēduši, mums bija darbs un dzīvesvieta. Tomēr tagad, 21. gadsimtā mēs cīnāmies par izdzīvošanu.
…