Sašķeltība un dažādība ir XX gadsimta garīgās kultūras raksturīgākā pazīme. Cilvēces apziņā ir zudusi pasaules viengabalainības aina un līdz ar to arī drošības apziņa, ko neatgriezeniski ietekmējušas Pasaules karu radītās katastrofas un iznīcinošo spēku lielā ietekme. Kari atnesa ne tikai milzīgu materiālu postu, bet arī pazudināja miljoniem cilvēku un radīja tālejošas sekas pēckara paaudžu apziņā – tika iedragāta ticība morālei un humānismam. Šo laiku raksturo vardarbība, bads, nabadzība, strīdi un dabas iznīcināšana, tomēr tas ir arī tehnikas, zinātnes un kultūras progresa laiks. XX gadsimts saistās ar plašu estētisko (skaistuma, diženuma, mākslas) ideālu pārvērtēšanu, ko ietekmēja ne tikai saistību pārtraukšana ar iepriekšējo gadsimtu tradicionālajām klasiskajām vērtībām, ne tikai sociālās pārvērtības, bet arī zinātniskie apvērsumi. Iespējas pasaules izzināšanā pavēra F. Nīčes filozofija, A. Bergsona intuitīvisms, tāpat arī Z. Freida un K. Junga izstrādātā psihoanalīze.
Lai gan XX gadsimts ir tehnikas, zinātnes un kultūras progresa laiks, kas pavēra plašas iespējas pasaules un Visuma izzināšanā, cilvēka fantāziju piepildīšanā un tehnisko brīnumu radīšanā, cilvēce tomēr meklēja atbildes uz XX gadsimta filozofijas aktuālāko jautājumu – kāda vispār ir mūsu eksistences jēga, kādēļ mēs dzīvojam?
Filozofijas virziens pozitīvisms cilvēku un sabiedrību centās pētīt ar dabaszinātņu metodēm. Pozitīvisms centās noskaidrot likumsakarības, saskaņā ar kurām darbojas sabiedrība un, noskaidrojot šīs likumsakarības, pozitīvisms tiecās atrast mehānismu, kā regulēt sabiedrību un tās darbības traucējumus, piemēram, kā novērst karus.…
