2000. gada sākumā liela daļa Latvijas sabiedrības pirmo reizi saskārās ar svešvārdu „ombudsmens” un ierosinājumu ieviest šādu institūtu Latvijā. 2001.gadā tika izveidota darba grupa likumprojekta izstrādei. Polemika, diskusijas masu informācijas līdzekļos un sabiedrībā ap tiesībsarga izveidi ilga vairāk nekā 6 gadus. 2006. gada 24. aprīlī Tiesībsarga likums visbeidzot tika izsludināts. Neapšaubāmi tas ir liels sasniegums Latvijai, kas paver plašas iespējas cilvēktiesību garantēšanā, valsts tēla stiprināšanai citu pasaules valstu priekšā.
Referāta tēmu izvēlējos, tāpēc, ka man kā valsts amatpersonai ikdienā nākas saskarties ar iedzīvotājiem. Izpratne par ombudsmeņa (tiesībsarga) darbību, funkcijām, cerams, turpmākajā nākotnē palīdzēs izvairīties no kļūdu pieļaušanas un tam sekojošo paskaidrojumu sniegšanu Tiesībsarga birojā. Darba mērķis – gūt izpratni par to, kā valsts garantē privātpersonu tiesisko aizsardzību no valsts ierēdņu patvaļas un kādā veidā tas izpaužas.
Šī mērķa sasniegšanai darbs tiks strukturēts divās lielās nodaļās:
1) Ombudsmeņa (tiesībsarga) izveidošanas teorētiskie aspekti;
2) Ombudsmeņa (tiesībsarga) izveidošanas tiesiskie aspekti.
Pirmās nodaļas ietvaros tiks apskatīti šī biroja vēsturiskā izveidošana, nozīme, funkcijas, galvenokārt, Eiropas valstu kontekstā. Otrās nodaļas ietvaros – tiesiskie aspekti, īpatnības un ceļš, kas skar tā izveidi Latvijā. Analīzei izmantota publikācijas laikrakstos latviešu valodā, Maijas Barladjanas pētījums par ombudbiroja izveidi, LZA ārzemju locekļa Kanādas Broka universitātes profesora Jura Dreifelda pētījums par ombudsmeni pasaulē un tā iespējām Latvijā (publicēts laikrakstā „Latvijas Vēstnesis” 2000. g. aprīlī/maijā), kā arī pieejamās publikācijas interneta portālos – Valsts cilvēktiesību biroja mājas lapā un portālā www.politika.lv.
Ņemot vērā to, ka dažādos literatūras avotos figurē atšķirīgi vārdi „ombudsmens”, „ombuds”, „tiesībsargs” darbā tiks izmantoti visi šie termini ar vienādu nozīmi.…
