Ja pacientam anamnēzē ir psihotrauma vai dzīves laikā viņš bijis citās stresa situācijās, ir svarīgi sagatavot viņu un piederīgos grūtībām, kas radīsies, uzsākot onkoloģiskas slimības ārstēšanu.
Stresa līmenis paaugstinās šādos laikposmos:
Diagnozes noteikšana un ārstēšanas plāna sastādīšana
Daudzi vēža slimnieki apraksta šo mainīgo nenoteiktības periodu kā visgrūtāko fāzi viņu slimības gaitā, jo tā saistās ar neziņu un gaidīšanu. Pacienti un viņu ģimenes ir ļoti norūpējušies un raizējas, vai sapratīs informāciju par slimību un nepieciešamās ārstēšanas metodes izvēli. Fantāzijas par nenovēršamo sāpju pilno nāvi ir samērā biežas. Daudziem cilvēkiem novēro miega traucējumus, ēstgribas zudumu un emocionālu nestabilitāti u.c.
Pacienta iepazīstināšana ar ārstēšanu
Stresa intensitāte šajā fāzē vienmēr ir atkarīga no ārstēšanas veida. Visi ķirurģiski ārstējāmie slimnieki ir norūpējušies par gaidāmo operāciju, iespējamo pēcoperācijas defektu vai kroplību un izjūtām zaudējot kādu noteiktu orgānu: krūti, ausi, aci, degunu, žokli, mēli, balseni utt. Vēlams pacientam iemācīt iekļaut mainīto ķermeņa tēlu viņa priekšstatos par sevi.
Pacienti, kuriem paredzēta staru terapija vai ķīmijterapija, baidās no nezināmā, raizējas par īslaicīgām un ilglaicīgām ārstēšanas blaknēm un dzīves kvalitātes zudumu.
Ārstēšanas kursa pabeigšana
Gandrīz visa vēža slimnieki jūtas kaut kā divējādi domājot par ārstēšanas fāzes pabeigšanu. No vienas puses, viņi ir atviegloti, ka ārstēšanu pārtrauc, bet varbūt nobažījušies, ka rodas jauni apstākļi, tādi kā attālināšanās no ārstiem un ārstēšanas, iespēja, ka audzējs recidivēs, vai būs iespēja dzīvot tāpat kā pirms saslimšanas.
Recidīvs
Vienmēr, kad rodas vēža recidīvs, šī informācija ir daudzas reizes sāpīgāka un rada nopietnākas raizes nekā agrāk uzstādītā diagnoze. Bailes atjaunojas un uzliesmo ar jaunu spēku, jo vairumā gadījumu vēzis nevar tikt uzskatīts par pilnībā izārstētu.…
