Operatīvā atmiņa, turpmāk tekstā OA, ir vieta, kur datorā glabājas pašlaik apstrādājamie dati. Operatīvā atmiņa viena no otras atšķiras ar standartiem (FPM, EDO, PC2-6400 u.c.), kas raksturo ražotāju un atmiņas izgatavošanas periodu, otrkārt ar moduļu formātiem (SIMM, RIMM-32 u.c.), kas raksturo operatīvās atmiņas moduli, tas ir, cik daudz kontaktu tam ir, kā arī apzīmē tā iekšējo arhitektūru, treškārt ar mikroshēmas tipu (60 ns, DDR466, PC800 u.c.), kas raksturo konkrētā moduļa rekcijas ātrumu un laiku.
Operatīvā atmiņas takts frekvence atbilda procesora ātrumam un sākotnēji pietika ar vienu operatīvās atmiņas moduli, lai nodrošinātu datora darbību. Attīstoties tehnoloģijām, procesoru takts frekvence sāka pārsniegt OA moduļa takts frekvenci, tādēļ sākās to pilnveidošana un sāka veidot dažādu veidu atmiņas, lai tās spētu veikt vienu un to pašu darbu, tikai atšķirtos ar izmaksām un ātrumu. Tātad OA, angliski RAM (Random Access Memory), jeb brīvpiekļuves atmiņa ir galvenais un visplašāk izmantotais moduļa veids. Ir arī ROM (Read Only Memory), tikai lasāmā atmiņa, kuras pielietojums ir daudz niecīgāks par RAM izmantojumu. OA efektivitāte ir tieši atkarīga no tās takts frekvences un ietilpības, jo visi dati, kuri ir jāapstrādā, tiek glabāti operatīvajā atmiņā līdz, tie kļūst nepieciešami procesoram, tā kā jo lielāka ir OA, jo ātrāk un vairāk datiem piekļūst procesors. …
