Gaismas interference un difrakcija liecina, ka gaisma izplatās saskaņā ar viļņu teorijas likumiem. Izmantojot šos likumus, principā varētu risināt visus gaismas izplatīšanās jautājumus. Tomēr praksē izrādās, ka daudzus jautājumus vienkāršāk var atrisināt ar ģeometrijas metodēm, izmantojot gaismas kūļa resp. gaismas stara jēdzienu. Šādi izveidoto optikas nodaļu sauc par ģeometrisko optiku. Pēc būtības ģeometriskā optika ir gaismas staru ģeometrija, kas pamatojas uz pieņēmumu par gaismas taisnvirziena izplatīšanos, atstarošanu, laušanu un stara apgriežamības principu. Atstarošanās un laušanas likumi ir ģeometriskās optikas pamatlikumi. Ar šiem likumiem parasti noskaidro optisko aparātu un optisko sistēmu darbību. Tomēr jāpiebilst, ka īstenībā ģeometriskās optikas problēmu precīzs atrisinājums ir ļoti sarežģīts. Tādēļ, kur vien nepieciešamā precizitāte to pieļauj, reālus objektus aizstāj ar idealizētām shēmām un abstrakcijām. Gaismas taisnvirziena izplatīšanās un gaismas stars arī ir abstrakcija. Zināmos apstākļos difrakcijas dēļ gaismas taisnvirziena izplatīšanās princips nav visur izmantojams (tas kļūst saprotams, aplūkojot, piemēram, difrakcijas ainu vienas spraugas gadījumā). Tādēļ nekad nedrīkst aizmirst ģeometriskās optikas pielietojamības robežas. Tā, piemēram, optisko aparātu izšķiršanas spēju nosaka difrakcijas un interferences parādības.…
