Optiskās parādības atmosfērā

Krēsla. Krēslas problēma ir piesaistījusi daudzu zinātnieku uzmanību (piemēram, Bernulli, Mopertuī, Dalambēra, Klauziusa u.c.). Mūsdienīgu krēslas skaidrojumu, ka krēsla ir Saules gaismas izkliede un vējināšanās Zemes atmosfērā, 1863. gadā deva vācu meteorologs Vilhelms Becolds (1837 – 1907). Viņš arī izskaidroja ausmas krāsu efektus. Becolds ar savu gaismas izkliedes skaidrojumu par 6 gadiem apsteidza pazīstamos Džona Tindala izkliedes pētījumus.
Viens no atmosfēras pētījumu mērķiem bija kādas noteiktas krēslas pazīmes (piemēram, purpurkrāsas gaismas) saistīšana ar gaidāmajiem meteoroloģiskajiem apstāskļiem. Taču grūtības kvantitatīvas teorijas izveidē veicināja tīri empīrisku pieeju atmosfēras optikai. Pat Releja un Mī izkliedes teorijas, kas deva spēcīgu impulsu atmosfēras optikas attīstībai dienas apstākļos, ilgi neiespaidoja krēslas pazīmju izmantošanu laika prognozēm. Tikai 20. gadsimta 20. – 30. gados, uzkrājoties novērojumu datiem, sākās parādības likumsakarību pētīšana. Interese par atmosfēras uzbūves un krēslas parādību saistību radās arī sakarā ar aviācijas, raķešu tehnikas, radio, televīzijas, ģeofizikas un aastronomijas tālāku attīstību, kam bija nepieciešamas precīzas ziņas par Zemes atmosfēru. Krēslas parādību izmantošanu atmosfēras augšējo slāņu optiskai zondēšanai 1923. gadā pirmais pēc Alhazena ieteica padomju astronoms Vasilijs Fesenkovs (1889 – 1972). Viņš nodarbojās arī ar zodiakālās gaismas fotometrēšanu. …