Oratora ideāls

Orators:
1.runātājs, cilvēks, kas teic runu;
2.daiļrunīgs cilvēks, kas prot teikt runas, kas pārvalda runas mākslu.
(Svešvārdu vārdnīca, Liesma 1978, 518. lpp.)

Tikai neprātis varētu apgalvot, ka māksla izteikties ir maznozīmīga. Bez runas dotībām vai pietiekami neattīstot tās cilvēks var veikt visģeniālākās lietas, taču tās paliks tikai viņa nobružātās kladītes vāku noslēpums, ja par ideju, lietu saturu netiks informēta sabiedrība. Neprotot skaidri izteikties,domājam, ka par labu politiķi nekļūsi, kā pārdevējs savu preci nespēsi pārdot un kā pircējs nopirksi “kaķi maisā”. Runas māksla nav tikai pasākumu vadītāju prioritāte, tā ir veiksmīga, darboties griboša cilvēka ābece.
Zinātnieki cilvēkus pēc to rakstura iezīmēm iedalījuši ciklotīmiķos un šizotīmiķos. Ciklotīmiķiem svarīgākais ir teiktā saturs, forma ir maznozīmīga, runas būtība slēpjas tajā, KO cilvēks runā.. Savukārt viņiem pretējie – šizotīmiķi – uzskata, ka tas, KĀ cilvēks runā, kā sevi māk pasniegt ir svarīgāks par argumentiem, faktiem un liecībām. …