Ļoti liela nozīme ir arī ārējam izskatam un ķermeņa valodai. Publika vēlas, lai būtu patīkami ne tikai klausīties, bet arī skatīties, tāpēc oratoram ir jābūt sakoptam un solīdi ģērbtam. Vīrietim, ja mērķauditorija ir nopietna, vēlams ierasties uzvalkā, bet sievietei jāizskatās ieturētai un viņas apģērbs nedrīkst būt uzkrītošāks un košāks par viņas runu. Ķermeņa valoda jeb neverbālā komunikācija ir ļoti būtisks publiskās runas komponents. Svarīgi ir uzturēt acu kontaktu ar auditoriju, bet tas ir jādara dabiski un ar pārliecību. Žestikulācija nedrīkst būt pārspīlēta. Tai jābūt tik daudz, lai publikai runa šķistu pārliecināta. Stāvēšana vienā vietā var būt ļoti apnicīga, tāpēc ir pieļaujams, un pat ieteicams, runas laikā minimāli pārvietoties. Lai runa būtu izdevusies, ļoti ieteicams būtu gatavošanās laikā savu runu ierakstīt diktofonā, lai varētu pievērst uzmanību balss tembram, skaļumam, pauzēm un arī tam, vai viss ir skaidrs un saprotams. Protams, lai būtu drošāka sajūta, orators var sagatavot nelielu uzmetumu sev pašam, lai apmulsuma vai aizmiršanas brīdī neradītos neveikla situācija.
Vārdam ir milzīgs spēks. Tas var gan pacelt, gan nogremdēt. Ikvienam oratoram ir lielas spējas, kad viņš atrodas publikas priekšā un viņam ir jābūt pārliecinātam par to, ka neviens no publikas netiks aizskarts vai pazemots, ka viss tiks pateikts pareizi un ka klausītājiem viņa teiktais iespiedīsies atmiņā.
…