Hitlera avantūra noved pie kara.
Uz Tautu Savienību balstīta kolektīvas drošības sistēma pirmo triecienu saņēma Tālajos Austrumos. 30. Gadu sākumā ekonomiskā depresijas piemeklēja arī Japānu, un ātri pieauga ultranacionālistu un labējo grupējumu ietekme. 1931. Gada septembrī jauni virsnieki izprovocēja incidentu ar ķīniešiem Mandžūrijā, kur Japāna savulaik bija izvietojusi karabāzes. Lai gan Japānas valdība centās izvairīties no sadursmes un imperators Hirohito aizliedza militāru darbību, kā arī protestēja Tautu Savienība, Japānas militāristi turpināja karadarbību, līdz iekaroja visu Mandžūriju. 1933. Gadā Mandžūrijā tika nodibināta vasaļvalsts, par kuras ķeizaru iecēla Ķīnas pēdējo ķeizaru Pu I. Japānas armijas virsvadība neslēpa savu sajūsmu par hitlerisko Vāciju. Par Japānas un Vāciju tuvināšanās pierādījumu kļuva 1936. Gadā noslēgtais pret Padomju Savienību un komunismu vērstais Antikomenternes pakts, kurā teikts:
Līguma slēdzējas puses apmainās ziņām par Komunistiskās Internacionāles (Kominternes) darbību un vienojas par pretdarbību.
Visām tautām, kuru iekšējo drošību apdraud Kominterne, jāpievienojas šim līgumam. Līgums ir spēkā piecus gadus.
1937. gadā arī Musolīni Itālija pievienojās paktam. Lai gan Antikominternes pakts neveidoja nekādu savienību, tas iedrošināja Japānu vēlreiz uzsākt karadarbību 1937. Gada vasarā. Turpmāko gadu gaitā japāņi pamazām iekaroja Ķīnas piekrastes teritoriju, bet viņi neguva pilnīgu uzvaru šajā cīņā, kur Japāna sauca tikai par “Ķīnas incidentu”.
Tikko nācis pie varas, 1933. Gadā slepenā uzrunā Hitlers ģenerāļiem darīja zināmus savus ārpolitiskos mērķus:
Kā izmantot iegūto politisko varu? Varbūt attīstīt jaunas eksporta iespējas. Varbūt. Bet varbūt daudz labāk ir apgūt jaunu dzīves telpu Austrumos un nekaunīgi ģermanizēt šīs teritorijas.…
