Sāpes, protams, ir visai sāpīgs temats. Sāpīgs tad, ja tajā gremdējas , uzskatot sāpes par nenovēršamu likteņa pavērsienu, par dabisku cilvēka ķermeņa un dvēseles stāvokli. Taču temats kļūst optimistisks, tikko tam tiek norādīts pareizais ceļa rādītājs ar noteiktu virzienu un kaut aptuvenu attālumu – kā tikt ārā no sāpēm, prom no sāpēm, kā kļūt veselam, dzīvespriecīgam un varbūt arī laimīgam.
Pēc statistikas datiem katrs desmitais cilvēks sūdzas par sāpēm mugurā, taču ir arī tādi, kas nemeklē mediķu palīdzību... Jau ilgus gadus sāpes mugurā ir cēlonis 10% darbnespējas gadījumu (200 000 Latvijas iedzīvotāju), turklāt tās piemeklē arvien jaunākus cilvēkus. Attīstītajā, dinamiskajā un ļoti saspringtajā mūsdienu sabiedrībā hroniskas sāpes kļūst par arvien nozīmīgāku problēmu.[11,233]
Eiropas Sāpju asociāciju federācija (EFIC)savā 2001. gadā pieņemtajā Deklarācijā par sāpēm pat prasa atzīt hronisku sāpju epidēmijas esamību un izvirza tās par lielāko veselības problēmu Eiropā. Uzsvērts, ka akūtas sāpes var uzskatīt par slimības vai bojājuma simptomu, bet hroniskas atkārtotas sāpes ir specifiska problēmai jeb sāpju slimība kā tāda. Daudziem sāpes turpinās jau pēc akūtas bojājuma sadzīšanas, kaitīgā kairinājuma darbības izbeigšanās, ko nosaka izmaiņas sāpju uztveres un vadīšanas sistēmās.
Hroniskas sāpes ir plaši izplatītas, tas pierādīts pētījumos citās valstīs: Dānijā no hroniskām sāpēm cieš aptuveni 38% iedzīvotāju, bet Apvienotajā Karalistē 50% no aptaujātajiem atzina hroniskas sāpes, turklāt 16% no viņiem bija muguras sāpes. Somijā 40% primārās aprūpes ārstu apmeklējumu iemesls bija sāpes un 10% no viņiem darbspējīgā vecumā saņēma slimība pabalstus.[23,15]…
