Katra skolotāja sapnis ir bērni, kuri ar degošām acīm alkst pēc jaunām zināšanām, aktīvi piedalās stundā, uzdod jautājumus, vēlas uzzināt vairāk. Tomēr mūsdienu skolotāji pastāvīgi saskarās ar skolēnu zemu motivāciju mācīties: viņi neklausās stundā, nodod tukšas darba lapas, nepilda mājas uzdevumus, priekšroku dodot spēlēm telefonā vai citām izklaidēm. Arī autores pieredze, mācot vēsturi 7.-9. klasēs, liecina par to, ka tikai daži skolēni no klases pilda mājas darbus vai uzdevumus klasē. Tas liek aizdomāties par iemesliem, kāpēc skolēni nevēlas mācīties: varbūt, nepatīk mācību priekšmets, nepatīk pats skolotājs, vai nozīme ir tam, ka priekšmets netiek mācīts dzimtajā valodā? Arī vērtēšanai, pēc autores un citu kolēģu pieredzes, ir liela nozīme, jo pirmais jautājums, ko uzdod skolēni, saņemot uzdevumu: “Vai tas būs uz atzīmi?” Šis aspekts liek aizdomāties par to, ka skolēni ir vairāk ārējās motivācijas vadīti, un gaida atlīdzību par savu darbu, ka atzīme viņiem ir sava veida “alga” par ieguldīto darbu.
Kopš padomju laikiem vērtēšanas sistēma Latvijā vairākkārt mainījās. Iepriekšējā izglītības paradigmā skolēnu sasniegumus vērtēja summatīvi, un visi semestra vērtējumi mācību priekšmetā ietekmēja gada atzīmi. Līdz ar to skolēni bija motivēti aktīvi strādāt stundās un pildīt mājas darbus. Motivēja arī sacensības gars – kurš saņems augstāko vērtējumu? Mūsdienās vērtēšanas sistēma lielāku lomu atstāj formatīvai vērtēšanai, kas izteikta procentos vai ar “ieskaitīts/neieskaitīts” un neietekmē semestra vai gada vērtējumu (Izglītības un zinātnes ministrija, 2023). …