Neproporcionalitāte ražošanas resursu sadalīšanā parādījās daudz agrāk, nekā eksistē nauda. Bet ar kapitāla uzkrāšanas sākumu naudas formā šī problēma ir kļuvusi acīmredzama un acīmredzams ir kļuvis arī tās risinājums – kapitāla aizdošana un aizņemšanās.
Vieniem kapitāla tirgus dalībniekiem ir uz noteiktu laiku brīvie naudas resursi, kurus viņi dotajā brīdī nevar efektīvi izmantot pašu spēkiem, bet citiem kapitāla pietrūkst, lai realizētu savus resursietilpīgus projektus, kas varētu nodrošināt peļņu tikai nākotnē. Pārdalot kapitālu uz laiku, gan tā aizdevējs, gan aizņēmējs abi gūst labumu. Aizdevējs jeb kreditors saņem par sava kapitāla izmantošanu noteiktu ienākumu un tādejādi izvairās no kapitāla reālās vērtības samazināšanas inflācijas rezultātā. Savukārt, aizņēmējs jeb debitors ar piesaistītiem līdzekļiem īsteno svarīgus projektus, kuru veiksmīgas realizācijas rezultātā gūtā peļņa ir aizņēmuma atmaksāšanas avots.
Eksistē vairākas ārējā kapitāla piesaistīšanas iespējas: akciju emisija, bankas kredīts, parādzīmju izlaišana. Starp tām nozīmīgu vietu ieņem tieši parāda vērtspapīru laišana apgrozībā, jo tie piesaista ārējos resursus ātrāk, uz ilgāku laiku un par lētāku cenu salīdzinājumā ar bankas kredītu un tai pat laikā, salīdzinot ar akcijām, nedod aizdevējam tiesības piedalīties uzņēmuma pārvaldīšanā.
Obligācijas kā aizņemtā kapitāla piesaistīšanas instrumentu izmanto gan lielas kompānijas (korporācijas), kuras ir tiesīgas un spējīgas pašas veikt parāda vērtspapīru emisiju, gan bankas, gan arī valsts valdības.
Latvijas parāda vērtspapīru tirgū dominē valsts parādzīmes, valsts ilgtermiņa obligācijas un dažu kompāniju korporatīvās obligācijas, kā arī īpašs korporatīvo parāda vērtspapīru veids – ķīlu zīmes.…
