Partiju finansēšana. Vai ir vērts piekrist apgalvojumam, ka partija jāfinansē no valsts budžeta un jāierobežo vēlēšanu aģitācijas izdevumi?
IEVADS.
Mūsdienu sabiedrības politiskā dzīve ir ļoti sarežģīta un daudzpusīga. Tajā piedalās daudz dalībnieku, kuri vidū būtiska vieta ir politiskajām partijām, jo tās ir galvenā pārstāvnieciskā un leģitīmā saikne starp pilsoņiem un valsti. Tieši partijas ir tās, kas realizē sabiedrības nacionālās intereses.
Tomēr ir novērojams, ka sabiedrībai neveidojas cieša saikne ar politiskajām partijām, jo partijas nav varējušas attaisnot tai uzticētos pienākumus un nav spējušas pildīt solījumus. Sabiedrībā valda neuzticība politiskajām partijām un pesimisms par iespējām kontrolēt to finanses.
Lai arī kā, partijām tomēr kaut kur ir jārod līdzekļi, jo citādi to pastāvēšana būtu neiespējama. Un šos līdzekļus partijas arī iegūst. Jautājums tikai paliek, vai partijām finanses būtu jāsaņem no valsts budžeta vai no atbalstītāju ziedojumiem?
Sāpīgi, ka sabiedrība mēģina distancēties no politikas un līdz ar to arī no politiskajām partijām. Daudzi uzskata, ka sabiedrība partijām ir vajadzīga tikai reizi pāris gados, kad notiek vēlēšanu process, kurā galvenā māksla ir sekmīgi novadīt vēlēšanu aģitāciju, kuras gaitā tad arī visbiežāk parādās partiju nelikumības, jo katra vēlētāja balss ir ļoti svarīga, lai iegūtu varu valstī.
Referātā autors apskata partijas finansēšanas vispārējos aspektus, kā arī apkopo informāciju par izmaiņām partiju finansēšanā Latvijā. Otrajā nodaļā tiek meklētas atbildes par to vai partiju finansēšana no valsts budžeta samazinātu partiju korumpētību, kā arī skata, kā varētu ierobežot vēlēšanu izdevumus.
1.PARTIJU FINANSĒŠANA
Politiskajām partijām piemīt ārkārtīgi liela nozīme demokrātiskajā politiskajā sistēmā, jo tieši tās parasti ir galvenie sāncenši brīvās un vienlīdzīgās vēlēšanās, un to pārstāvji darbojas kā likumdošanas institūcijās, tā izpildinstitūcijās. Līdz ar to partijas tiek uzskatītas par vienu no ietekmīgākajiem politiskās sistēmas elementiem. Vienlaikus šāds statuss pakļauj partijas noteiktam korupcijas riskam.
Pārspīlēts būtu uzskats, ka politikā visu nosaka nauda. Šķietami paradoksāli, tomēr dziļākajā būtībā saprotami, ka tieši šāds viedoklis guvis plašu atbalstītāju pulku Latvijā, un mediji to uztur spēkā ik dienas. Taču tāds skatījums uz politiku praktiski noliedz citu faktoru- ideoloģiju, reliģiju, personību, psiholoģiskas tieksmes pēc varas un dominēšanas- nozīmi. Vienlaikus nevar neievērot, ka partiju primārais mērķis ir cīņa par politisko varu.
Tas netieši uzsver naudas nozīmīgumu politiskajos procesos un iezīmē arī potenciālas problēmas. Nauda vai tās trūkums var padarīt vēlēšanas par faktiski negodīgām, jo pārmērīgas atšķirības kampaņas finansējumā pārvērtīs kandidātu sāncensību par netaisnīgu. Tāpat lielas naudas klātbūtne politikā rada korupcijas draudus- politiķi var izjust vēlmi atlīdzināt par ziedojumiem ar atbalstītājiem labvēlīgiem lēmumiem.
Partiju darbība valdībā un parlamentā paver lieliskas iespējas dažādu lēmumu ietekmēšanai, tostarp arī šauru interešu negodīgai apmierināšanai. Par klasiskiem piemēriem šajā ziņā kļuvuši konkursi valsts pasūtījuma izpildei, kas ne vienmēr beidzas ar izdevīgākā piedāvājuma apstiprināšanu. Tā vietā pasūtījuma izpilde tiek uzticēta uzņēmumam, kas ziedojis zināmu summu partijai (partijām), kuras pārstāvji piedalās lēmumu pieņemšanā.
Tiesa ne katrs juridiskas personas ziedojums partijai būtu uzskatāms par korumpējošu. Pirmkārt, iegūtie līdzekļi nenonāk partijas biedra privātā lietošanā. Otrkārt, iegūtie līdzekļi tiek izmantoti vēlēšanu kampaņā, kas palīdz izglītot vēlētājus un savā veidā nodrošina demokrātiska režīma uzturēšanu.
…
