Pārtikas preču tirdzniecība un sabiedriskā ēdināšana Daugavpilī no 1944.– 1953.gadam

Ievads

Pārtikas preču tirdzniecība un sabiedriskā ēdināšana Daugavpilī no 1944.- 1953. gadam nav populāra un pētīta tēma. Aplūkojot grāmatas par Daugavpili vai par Latgali kopumā par šo periodu, labi ja var sastapt vienu vai divus teikumus par šo tēmu.
Tāpēc es nolēmu šo tēmu aplūkot no arhīvu materiālu sniegtās informācijas, vairāk tā ir statistika un mazāk lēmumi. No statistikas var uzzināt skaitļus, kaut ko salīdzināt, kā laika gaitā ir mainījies preču klāsts utt.
Tāpēc darba mērķis būs salīdzināt kādas atšķirības būs redzamas atskaitēs par cenām tirgū.
Darba uzdevumi:
• Noskaidrot preču noietu tirgū;
• Uzzināt kādi bijuši sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumi Daugavpilī pētāmajā laika periodā;
• Un kādi veikali bija Daugavpilī.


1. Pārtikas preču situācija Daugavpilī

Kā uzsver J. Šteimanis Daugavpilī tikai lauksaimniecībā līdz 1949. gadam dominēja individuālās zemnieku saimniecības. Tāpēc Latgales tirgus laukumus pārpildīja zemnieku atvestās pārtikas preces, kaut gan to cenas bija augstas, jo kartīšu sistēmas apstākļos šo preču deficīts bija liels.
Četrdesmito gadu vidū iedzīvotāji no pārtikas kartītēm saņēma vairākus simtus gramu maizes dienā, citus produktus kartīšu sistēmas ietvaros varēja iegādāties tikai priviliģētie- partijas un padomju iestāžu birokrāti, augstskolu pasniedzēji, kam bija zinātniskais grāds, un armijas virsnieki. Bez tam varēja nopirkt pārtikas produktus par tā saucamām komerccenām, kas bija daudz augstākas nekā cenas normētiem produktiem, bet tie bija pieejami nedaudziem.
Ar kartīšu sistēmas atcelšanas maizi varēja pirkt neierobežoti, bet rūpniecības preces arī četrdesmito gadu otrajā pusē varēja pirkt tikai tie, kuri saņēma speciālus talonus. Tāpēc apģērbu un apavu deficīts bija ļoti liels.
Tā četrdesmitos gadus raksturo J. Šteimanis un šis ieskats palīdz arī saprast situāciju tirdzniecībā. [10; 86]

…