Gadsimtiem ilgi folklora bija galvenais latviešu tautas garīgās kultūras izpausmes veids, galvenais tās mākslas sacerējumu un zināšanu krājums, kas mutvārdu ceļā aizvien pārveidots un papildināts, nodots no paaudzes paaudzei. Folklorā atspoguļojas tautas atbrīvošanās centieni, dzīves un darba pieredze, ētiskie un estētiskie uzskati, sacerētājas un glabātājas – plašās tautas masas – augstā mākslinieciskā meistarība.
Folklorā ieskaitāmi tikai tādi garīgās kultūras izpausmes veidi, kas laika gaitā ieguvuši tradicionālu māksliniecisku formu un dzīvo tautā kā patstāvīgi daiļdarbi.
Izšķir poētisko, mūzikas un horeografisko folkloru. Latviešu poētiskā folklora sadalās vairākos žanros, kurus pieņemts apvienot trīs lielās grupās: 1) dziesmu folklorā; 2) vēstītājā folklorā ar tās žanriem – pasakām, teikām, nostāstiem, anekdotēm; 3) brahiloģismos ar to žanriem – sakāmvārdiem, parunām, mīklām.
Šoreiz es vairāk pastāstīšu par pasakām, jo mans darbs ir tās pētīšana.
Pasakas pieder pie nozīmīgākajiem tautas poētiskās daiļrades žanriem. Tautas pasakas daudzu gadsimtu slīpēšanās un pilnveidošanās procesā sava idejiskā satura izteiksmei guva augstvērtīgu māksliniecisku formu. Tautas domas un centieni iemiesoti spilgtos, tipizētos varoņu tēlos. Reālās dzīves un darba pieredzes, tēlu un sižetu tradīcijas un tautas mākslinieciskās izdomas un fantāzijas savdabīgs savijums veido tautas pasaku specifiku.
Daudzās pasakās pārsvarā ir fantastika (pasakas par dzīvniekiem, brīnumu pasakas), bet citās dominē reālistiskie tēlošanas paņēmieni (sadzīves pasakas). Taču šis vispārējais iedalījums ir nosacīts: nav fantastiskas pasakas, kurā nebūtu reālās īstenības elementu, jo pasaku fantastika vienmēr cieši saistīta ar sava laika tautas dzīvi un darbu. Savukārt sadzīves pasakās nereti paši centrālie notikumi nav iedomājami sava laika reālajos apstākļos, bet liecina tikai par vēlamo, iespējamo, par tautas ilgām un cerībām nākotnē.
Fantastikas pasakas satura daudzveidības dēļ iedalāmas divās lielās grupās: dzīvnieku pasakās un brīnumu pasakās, bet padomju folkloristikā pasaku žanru pieņemts iedalīt trīs galvenos paveidos: pasakās par dzīvniekiem, brīnumu un sadzīves pasakās.
DZĪVNIEKU PASAKAS
Latviešu tautas pasaku par dzīvniekiem nav sevišķi daudz. Latviešu dzīvnieku pasaku satura daudzveidībai pamatā ir rūpīgi, ikdienas darba dzīvē iegūti dabas un dzīvnieku pasaules novērojumi, sava laika tautas masu ideoloģiskie uzskati. Blakus pasaku sižetu aizguvumiem no kaimiņtautu mutvārdu daiļrades šo elementu spilgtāka vai vājāka izpausme atrodama visās dzīvnieku pasakās.
Pasakās darbojas tikai Latvijas apstākļos sastopami zvēri un putni, visu to dzīves veida, izdarību un izskata tēlojumā ir tieši attiecīgajam dzīvniekam raksturīgās pazīmes.
…
