Savam praktiskajam studiju darbam esmu izvēlējies pirmskolas vecuma bērnu –
2,5 gadus vecu puisīti. Šajā vecumā bērnam vēl nav loģiskās domāšanas, nav savu vērtību kritēriju. 2 – 4 gadus veciem bērniem raksturīga pētnieciskā darbība – vēlēšanās apskatīt, aptaustīt utt. Viņiem piemīt atdarināšanas reflekss. Līdz ar to bērnam novērotā atdarināšana ir visprimitīvākais uzvedības apguves veids. Viņi mācās darboties, cenšas būt neatkarīgi. Svarīgi šajā laikā neapspiest bērna patstāvības, autonomijas tieksmes, palīdzēt pārvarēt bailes un nedrošību, viņš jāatbalsta, jāiedrošina, jāveicina patstāvība. Pārmetumi, sodīšana un kaunināšana par uzdrīkstēšanos vai neveiksmēm var atstāt negatīvu iespaidu. 2 – 4 gadus vecs bērns intensīvi socializējas, kopējot apkārtējo cilvēku uzvedību. No audzināšanas aspekta, šajā laikā jākontrolē tie uzvedības modeļi, kurus bērns var pārņemt no sadzīves, TV ekrāna utt. Sociālās vides ietekme var būt pozitīva vai arī negatīva. Ģimenes dzīvesveids, savstarpējās attiecības un vecāku uzvedība pirmāmkārtām ietekmē bērna attieksmes, uzvedību, zināšanas un prasmes.
Ņemot vērā šim vecumam piemītošās attīstības likumsakarības, ģimenes vidē pievēršama uzmanība mācīšanās un iemācīšanās procesam.
Mācīšanās – cilvēka jaunu zināšanu un prasmju apgūšana. …