Cilvēkam ir pazemināts pašvērtējums, jo viņš nav apmierināts ar savu dzīvi.
1.Iespējamie apstākļi, kādos šim cilvēkam varētu būt radies zemais pašvērtējums un viņa izturēšanās īpatnības.
Apstākļus, kādos cilvēkam varētu rasties zems pašvērtējums, dēļ tā, ka viņš ir neapmierināts ar savu dzīvi, ir ļoti grūti viennozīmīgi raksturot. Vēl vairāk – modelēt konkrētus apstākļus, kas varētu būt par cēloni šai problēmai, traucē jautājuma abstraktums – vilšanos dzīvē tieši ietekmē ļoti konkrēti indivīda dzīvi regulējošie faktori. Tāpēc varu tikai mēģināt iedalīt šos faktorus grupās un raksturot šo grupu vispārīgās iezīmes.
Kā pirmo faktoru kopumu izcelšu nozīmīgu pašapziņas ietekmējošo laika periodu – agrīno vecumu, kad bērns ir jo sevišķi jūtīgs un tieši atkarīgs no tā audzinātājiem(visbiežāk – vecākiem). Bērns jau agrā bērnībā var zaudēt pašapziņas attīstībai vitāli svarīgos priekšnosacījumus kā drošības sajūtu, vajadzības sajūtu, pašvērtības sajūtu u.c., kas ir atkarīgas no audzinātāju izturēšanās pret audzināmo un, pats galvenais, viņu pašu pašapziņas reitinga lieluma, kā arī spējām to apzināties. Agrīnā bērnība ir tas laikposms, kad bērna raksturā un dzīves uztverē tiek ielikti tie fundamentālie pamatakmeņi, uz kuriem tiks celta un balstīta visa viņa turpmākā dzīves pieredze. Un šos pamatus vēlāk, bērnam izaugot, koriģēt ir ļoti sarežģīti vai pat neiespējami.
Tāpat jāatceras, ka bērns agrīnā vecumā visu uztver salīdzinoši tieši, bez kritikas, jo, pieredzes nabadzības dēļ, tam nav ar ko salīdzināt iegūstamo informāciju, salīdzināšanas iespēja rodas paralēli uzkrātajai pieredzes bagāžai, tāpēc maldīgas, kropļotas un dezinformējošas informācijas, kā arī pašas informācijas trūkums dominēšana bērnībā var radīt nedzēšamas sekas tālākajā dzīvē. It īpaši šīs sekas var būt smagas, ja bērns pastāvīgi uzturas vidē, kurā nedominē veselīgas cilvēku savstarpējās attiecības, kurā vecāki bērnam ir vienīgās autoritātes, bet kuriem pašiem ir minētās pašapziņas un (vai) pašvērtējuma problēmas.
Minēto faktoru iedarbības rezultātā varu apgalvot, ka indivīds, šādu iespējamo apstākļu rezultātā savā raksturā iegūs konkrētas no audzinātājiem pārkopētas rakstura īpatnības, kas atspoguļosies arī viņa pašvērtējumā. Kā metaforu var izmantot tādu vispārzināmu jau stipri „nopulētu” atziņu – ābols no ābeles tālu nekrītot. Nav iemesla nepiekrist...…
