Šajā darbā apskatīšu tēmu „Pašnāvības un to ietekme uz sabiedrību”. Temats ir svarīgs un aktuāls, jo statistikas dati Latvijā un pasaulē ir šausminoši. Pēdējā laikā tam tiek pievērsta pastiprināta uzmanība, jo laika gaitā pierādījies, ka šo problēmu var laikus identificēt un risināt. Vēl viens temata aktualitātes iemesls ir tas, ka pēdējā laikā pašnāvības izdara gados ļoti jauni cilvēki un cilvēki ar normālu psihiskās veselības stāvokli.
Šim darbam ir salīdzinošs raksturs, tāpēc tiks apskatītas šīs tēmas interpretācijas dažādos avotos.
Pašnāvību pašu nevar uzskatīt par problēmu, drīzāk tas ir neadekvāts problēmas risinājums. Tāpēc darba gaitā centīšos rast atbildes uz jautājumiem:
1.Kas īsti ir pašnāvība?
2.Kādi ir to cēloņi?
3.Kādas pazīmes par to liecina?
4.Kā novērst iespējamo negadījumu?
Darbs tiks strukturēts trijās daļās. Pirmajā daļā ietverti empīriskie dati: pašnāvību vēsturiskie aspekti un tendences Latvijā un pasaulē. Otrajā daļā sekos teorētiskā analīze, kas sevī ietvers izmantoto terminu definīcijas, tālāk, salīdzinot dažādu autoru viedokli, radīšu atbildes uz ievadā izvirzītajiem jautājumiem, novērtēšu līdz šim veikto problēmas izpētes līmeni un apzināšu pagaidām vēl neskaidros jautājumus. Trešajā – nobeiguma daļā – izvērtēšu vai un cik veiksmīgi ir izdevies atbildēt uz ievadā izvirzītajiem jautājumiem, kā arī secināšu, kuros avotos informācija bijusi visinteresantākā un pilnīgākā.
Ilgu laiku pašnāvību problēma, tās analīze un cēloņu noteikšana bija starp tiem jautājumiem, kuri netika plaši apzināti un apspriesti. Vēl 19. gadsimta vidū S. Bokls1 bija pilnīgi pamatoti atzinis, ka pašnāvības ir visas sabiedrības zināma stāvokļa produkts.
Vēsturiski pašnāvības ir tikpat vecas kā civilizācija. A. Vilks 2 atzīst, ka visos laikos ir bijuši gadījumi, kad cilvēki sev padarīja galu pat it kā bez kāda saprotama iemesla. Līdz ar to pašnāvību sāka uzskatīt par mentālu sarežģījumu (piem., Sokrāts izdzēra indi, Romā bija paradums pārcirst artēriju un noasiņot). Senajā Ķīnā un Indijā atraitnes pienākums pēc viņas vīra nāves bija beigt dzīvi pašnāvībā – sadedzinoties.
Arī Juris Laksovs 3 parāda, ka cilvēces vēsture piedāvā dažādus apzinātā suicīda traktējumus. Rituālās pašnāvības – harakiri – piekopuši japāņi, jo viņu izpratnē nāve no sava zobena tika vērtēta pat augstāk nekā nāve cīņā; senās skandināvu ciltis atbalstīja sirmgalvju altruistiskās pašnāvības, jo uzskatīja, ka šāda nāve (metoties no klintīm jūrā) ir godprātīgāka nekā nāve no vecuma nespējas. …
