Ir kādas dienas rīts, nav svarīgi – darba dienas vai brīvdienas; mēs pieceļamies un uzsākam savas ikdienas gaitas. Uzvārām rīta kafiju, tēju un ēdam brokastis, ārpusē ir dzirdami mašīnu trokšņi, garām pabrauc labāk dzirdama ātrās palīdzības mašīna ar ieslēgtām sirēnām. To skaņa mums nedaudz liek sarosīties, bet tad tā nozūd tālumā un mēs pārstājam par to domāt. Mums nešķiet svarīgi, uz kurieni aizbrauca neatliekamās palīdzības mašīna, kuram atkal ir kļuvis slikti vai varbūt kāds nomiris; ja tas nav mums tuvs cilvēks, tad mēs par to nedomājam.
Katru dienu mēs ejam, strādājam, mācāmies un bieži vien pat nepamanām, kas notiek ar cilvēkiem mums līdzās, nedzirdam, ko viņi saka, kad lūdz pēc palīdzības, neredzam, ka mainās viņu uzmanība, līdz vienā dienā mēs jau ejam nolikt ziedus uz kāda kapa. Un tad mēs aizdomājamies, kādēļ viņš vai viņa tā izdarīja, sākam pārmest sev, kādēļ neredzējām un, iespējams, pat nedzirdējām palīgā saucienus.
Latvijā ik nedēļu no dzīves labprātīgi šķiras divi cilvēki un daudz vairāk ir to, apsver iespēju izdarīt pašnāvību. Kā mums palīdzēt viņiem un, galvenais, kā pamanīt, ka tuvu cilvēku kaut kas nomāc, un laikus sniegt palīdzīgu roku? Un tad mums rodas daudzi neatbildēti jautājumi.
Kāpēc cilvēks izdara pašnāvību? Pašnāvība ir kliedziens pēc palīdzības. Visbiežāk cilvēki izdara pašnāvību tāpēc, ka nespēj izturēt emocionālās sāpes. Bieži vien viņi jūtas izolēti un nespēj atrast kādu cilvēku, pie kura varētu meklēt atbalstu un palīdzību. Cilvēki izdara pašnāvību nevis tāpēc, lai nomirtu, bet lai beigtos neizturamās emocionālās sāpes.…