Veiksmīga un stabila valsts attīstība nav iedomājama bez spēcīgām, patstāvīgām pašvaldībām. Demokrātiskā valstī pareizi organizēta vietējā pašvaldība tiek uzskatīta par valsts stiprāko pamatu, jo pašā demokrātiskas valsts iekārtā patiesībā izpaužas tautas pašvaldība.
Tāpēc, lai mēs labāk varētu organizēt vietējo pašvaldību darbību, sakārtot to, nepieciešms izzināt pašvaldību attīstību dažādos vēstures posmos. Jo tieši izpratne par to, kā tās ir radušās, veidojušās, dažādos laikos mainījušās un attīstījušās, dodot iespēju izvērtēt pašvaldības būtību un nepieciešamību šodien.
Referāts “Pašvaldību attīstības vēsture Latvijā līdz 1918. gada 18.novembrim” ir pētījums par vietējo pagastu un pilsētu pašvaldību veidošnās un attīstības vēsturi no pašiem to pirmsākumiem līdz neatkarīgas valsts nodibināšanai.
Tas dod ieskatu Latvijas pašvaldību veidošanos un darbības tiesiskajā pamatā pētāmajā laika periodā, kā arī pagastu un pilsētu pašvaldību kompetencē, organizatoriskajā struktūrā šajā vēstures posmā.
Darba uzdevums ir izpētīt un atspoguļot pašvaldību veidošanās un attīstības vēsturi laikā no to pirmsākumiem līdz pat 20. gadsimta astoņpadsmitajam gadam.
Referāta galvenā daļa ietver sevī divas sadaļas, pirmajā aplūkota pagasta attīstības vēsture, savukārt otrajā – pilsētu pašvaldības attīstība pētāmajā laika posmā.
Pētījuma mērķis ir padziļināt savas zināšanas pašvaldību tiesībās, kā arī Latvijas pašvaldību attīstības vēsturē.
Darbā pie referāta izmantoti dažādu laiku autoru darbi. Kā neaizstājams palīdzlīdzeklis minama P. Mucinieka grāmata “Latvijas pašvaldību iekārta”, kā arī citu autoru darbi.
Pagastu vēsture latviešu nebrīves laikos pārdzīvojusi dažādus posmus, atkarīgus no tām varām, kas valdījušas pār latviešu tautu katrā vēstures periodā.
Latvijas lauku pašvaldības vienība – pagasts ir ļoti sena administratīva vienība, īpaši Vidzemes ziemeļaustrumu daļā, kas pirms vācu iebrukuma atradās krievu ietekmē. Prof. A. Švābe domā, ka krievu iespaids latviešu apdzīvotajos apgabalos iesācies jau pirms 1000. gada, sakarā ar ko ieviesušies krievu tiesiskie institūti, arī pagasta institūts1 . Sākumā pagasts bija nodokļu un tiesas iecirknis, kur darbojās pagasta amata vīri, palīdzot kungam vai kņazam nodokļu piedzīšanā un tiesas spriešnā. Kungu nodokļu tiesības izpaudās tiesībā ierasties pagastā un kopā ar saviem pavadoņiem saņemt noteiktu daudzumu ražas mielasta, no kā tad arī radies pagasta nosaukums.
Tā ir nejaušība, ja Latvijas vēstures avotos pagasta vārds pirmo reizi minēts tikai 1295. gadā. Pagastu iekārtu vācieši atrada jau 12. gadsimta Latvijā tik pilnīgi izveidotu un īpatnēju, ka nav varējuši atrast piemērotu vārdu šī institūta vāciskošanai2.
Minēto institūtu viņi atstāja, bet savai sistēmai piemērotā veidā.
Vācu laikos pagasts, kā pārvaldes un tiesas iecirknis, bija kunga valsts nodalījums. Pagasti sastāvēja no viena vai vairākiem ciemiem, kas parasti saucās kāda ciema vai ciemata vārdā, bet nereti arī pagasta vecākā vārdā. Savukārt pagasta robežas bija nospraustas dabā ar īpašiem robežu kokiem un stigām.
Poļu laiki ar nemitīgajiem kariem iesāka agrākās pagasta satversmes sairšanas procesu. Pagasta amata vīri bija vairāk muižas ierēdņi nekā pagasta pārstāvji. Paši pagasti kļuva daudz mazāki nekā vācu laikos.…
