Kā pirmo es izvēlējos skaidrot jēdzienu „Es”, jo, manuprāt, tas ir pamatā jēdzieniem „patība” un „identitāte”.
Karls Gustavs Jungs „Es” ir definējis šādi: „Es ir apziņas centrs, neliela patības daļa. Tas ir saistošs apziņas faktors, kas koordinē atmiņas tēlus un apziņas funkcijas”.1
1.1. „Es” izpratne sociālajā psiholoģijā.
„Es” ir viens no sarežģītākajiem jēdzieniem sociālajā psiholoģijā. Apzīmējums „Es” tiek attiecināts gan uz fizisko ķermeni, gan uz sociālo identitāti, gan personību, gan indivīda zināšanām par sevi (Es- koncepcija). Tiek izšķirti dažādi iespējamie Es: īstais, ideālais, sociālais, atspoguļotais un citi. Lai gan cilvēka uzvedībā var izpausties dažādi viņa Es, šis jēdziens ietver sevī vienotības un pastāvības izpratni. Tas ir domāts tā, ka var mainīties cilvēka emocijas, intereses utt., bet tās piemīt vienam un tam pašam „Es”. „Es” tiek apzīmēts arī kā „Es- koncepcija”, „Es tēls” vai „paštēls”.
Personiskais Es ir paša cilvēka priekšstats par sevi.
Publiskais Es raksturo to kā indivīdu uztver citi.
Kolektīvais Es atticas uz indivīda piederību kādai konkrētai grupai.
Es tiek raksturots ar tādiem jēdzieniem kā „pašvērtējums”, „pašcieņa’, „pašapziņa”. Ar Es psiholoģijā ir saistīti priekšstati par pretenziju (tiekšanās) līmeni, kontroles lokusu, individuālismu un kolektīvismu.
Cilvēka Es skaidrojošie teorētiskie priekšstati galvenokārt ir veidojušies angļu valodā runājošo psihologu koncepcijās, tāpēc rodas grūtības šo priekšstatu izklāstam latviešu valodā. Latviešu vārdam „es” angļu valodā atbilst trīs vārdi ar atšķirīgām nozīmēm- „self”, „I” un „me”.
1.2. „Es” un ar to saistītie jēdzieni
„Es” pētījumus psiholoģijā aizsāka amerikāņu psihologs un filozofs Viljams Džeimss. Viņš aplūkoja Es (self) kā divējādu veidojumu:
Es (I) kā izziņas un pašizziņas subjekts, darītājs;
Es (me) kā pašizziņas objekts.…