Sabiedrība vēsturiski ir mainījusies. Dažādos vēstures posmos sabiedrības attieksme pret bērnu un viņa audzināšanu ir atšķīrusies, atkarībā no to vajadzībām. Tas atspoguļojas katra laika izcilāko domātāju un pedagogu atziņās par personību, tās veidošanos, arī par patstāvības audzināšanu jaunajā paaudzē. Bija laika posmi vēsturē, kad tāda personības iezīme kā patstāvība bija pat nevēlama.
Daudz vērtīgu atziņu var izlasīt L. Žukova grāmatā “Pedagoģijas vēsture.” Šajā grāmatā var iepazīties ar idejām par personības un patstāvības veidošanos dažādos vēstures posmos, kur profesors analizē filozofu un pedagogu tā laika idejas. Pagātnes apzināšana palīdz risināt tagadnes uzdevumus. Dažas atziņas ar laiku it kā zaudē aktualitāti, bet, apstākļiem mainoties, atkal iegūst nozīmīgumu.
L. Žukovs uzskata (Pedagoģijas vēsture.), ka Senajos Austrumos audzināšana un izglītība bijusi bezierunu paklausība, bez patstāvības izpausmēm, bet Senajā Grieķijā – Spartā, kur spartiešus radināja būt patstāvīgiem tikai sadursmēs un konfliktos, bērns nav bijis vērtība. Individualitāti pilnīgi nomākusi pilnīga pakļautība likumiem. Bērnus audzināja ar draudiem un piekaušanu. Darbs tika uzskatīts par vergu pienākumu, tādā veidā audzinot negatīvu attieksmi pret fizisko darbu.
Profesors, analizējot senos domātājus, raksta, ka:
Protagors uzsvēris, ka mācībās nozīme ir no dabas dotībām un vingrinājumiem. Mācīties jāsāk jau bērnībā; nav nozīmes teorijai bez prakses, kā arī praksei bez teorijas.
Sokrats atzinis prātu par vislielāko vērtību. Prāta visspēcība atspoguļojās formulā: zināt – gribēt- varēt – darīt. Sokrāts uzskatījis, ka īstas zināšanas nevar iedot no ārienes, tām jāizaug no paša personības dzīlēm, pašam jānonāk pie pareizā secinājuma.
Aristotelis par patstāvības audzināšanas uzdevumu uzskatījis teorētiski pamatotu paradumu veidošanu. Viņš izteicis domu, ka līdz 5 gadu vecumam nevajag bērnus nodarbināt ar mācībām, vai likt grūti strādāt. Bērnam ir vajadzīga rotaļa, kam pēc iespējas jāatdarina nopietns darbs, kas vēlāk dzīvē būs jādara. …