Paula Bankovska stāsta "Pagarinātās dienas grupa" analīze

Kad jaunā paaudze mazliet vairāk nobrieda, tā metās uzbrukumā bērnībā apgūtajām patiesībām.
Izaugušie bērni apguva skepsi. Atklāja, cik neīsta bijusi skolas dotā mācība. Guva pierādījumus, ka pasaule ir bezgalīga. Noskaidrojās, ka dzīvē ir arī nauda, nepatiesība, ļaunums. (P. Vails, A. Geniss, 2006., 79.- 80. lpp.)
Ar stingru gribu apveltītais autors atgriežas nozieguma vietā, lai pierakstītu skolā (ne tikai padomju) piedzīvojamas sajūtas. Tā kā laika distance neliela, atmiņa vēl svaiga un ticamība stāstiem pavedinoša. (www.literature.lv/lv/dbase/portrets.php?id=24, skat. 08.01.2011.)
„Pagarinātās dienas grupā” ir redzamas tikai nedaudzas padomju laika zīmes, piemēram, tas, ka agrāk pirmajās klasēs bija ap 30 skolēnu, stāstā minēti ir oktobrēni, formas tērpi, kā arī tas, ka skolotāja sēdināja zēnus kopā ar meitenēm.
Rezumējot, Pauls Bankovskis, pēc izlasītā stāsta, šķiet ierindojas manu mīļāko autoru sarakstā kā rakstnieks, kurš nebaidās atklāt lasītājiem kādu daļiņu savas personīgās dzīves, viņam nav kauna no patiesības; autors sekmīgi ievij vienkāršotos, ielu valodas vārdus tekstā tā, lai tie stāstu veidotu ļoti aizraujošu un humoristisku, bet, iespējams, ne visiem tas ir pa prātam.


…