1918. gada 18. novembrī proklamēja Latvijas Republiku. Jauno valsti sagaidīja daudzas grūti risināmas problēmas. Viena no tām bija jaunās izglītības sistēmas izveide. Jau 1919. gada 8. decembrī tika pieņemts “Likums par Latvijas izglītības iestādēm”. Likums paredzēja pilsoņu obligātas mācības no 6 līdz 16 gadiem: no 7 – 8 gadiem mājas un pirmskolas mācības, no 9 – 14 gadiem sešgadīgā pamatskola, no 15 – 16 gadiem papildskola. Obligātās izglītības pasludināšana diemžēl vēl ilgu laiku praksē nerealizējās. Pamats tam bija materiālās grūtības un skolotāju trūkums. 1921./22. mācību gadā no visiem skolas vecuma bērniem skolu neapmeklēja 33% bērnu, 1923./24. mācību gadā – 27%. No skolu neapmeklējošiem bērniem 1927./28. mācību gadā 72% bērnu bija – Latgalē.
Likumā bija dažas nepilnības. Lai gan tajā bija noteikts, ka par skolotājiem var ievēlēt personas, kurām ir attiecīga vispārējā un pedagoģiskā izglītība, šīs izglītības augstumu nosaka Izglītības ministrija, tomēr nekas nebija teikts par skolotāju sagatavošanu, viņu darba algām un pensijām. Skolotāji dažviet nesaņēma algu pat 3 – 5 mēnešus. Valdība centās skolotāju atalgošanu “uzkraut” pašvaldībām. Tas izsauca domstarpības Satversmes sapulcē.
Diskusiju rezultātā Satversmes sapulce pieņēma likumu par obligāto skolu, skolotāju darba apmaksu. Tas stājās spēkā 1921. gada 1. aprīlī. Skolotāju algu pielīdzināja valsts ierēdņu algām. Likumu par skolotāju pensijām Saeima pieņēma 1925. gada 13. martā.…