centrā jāizvirza katra bērna „Es”, bet mācību saturu izmanto kā viņa individualitātes veidošanas līdzekli
Kaut gan mazais bērns nemitīgi dzird, kā cilvēki par sevi saka “es”, tomēr viņš vispirms sevi sauc – sekojot atdarināšanai – tā, kā dzird sevi saucam no apkārtējiem un runā par sevi trešajā personā: “Pēterim ir” vai “Kristīne arī ies”. Īpašs moments ir tad, kad visbiežāk otrajā, trešajā dzīves gadā, pēkšņi tiek lietots vārds Es, bieži saistībā ar kādu īpašu notikumu, īpašu prieku vai īpašām izbailēm. Pēkšņi bērns zina: Tas esmu ES. Pirmo reizi viņš pārdzīvo pašapzinātu identitāti. No šī acumirkļa tad “Es”-izjūta stiepjas cauri visai dzīves iespaidu bagātībai un atmiņām.
Ar sevis apzināšanos ir saistīts viens no grūtākajiem jautājumiem: Kas es īsti esmu? Prieks, ar kādu trīsgadīgs bērns par sevi saka “es”, un lepnā nostāšanās, kad viņš skaļi pasludina: Es negribu! Viņš nezina, kas viņš ir, viņš negrib būt tāds, kāds viņš ir, un galīgi jau ne tāds, kādu viņu gribētu redzēt apkārtējie. Viņš grib kļūt viņš pats, būt citāds, savs – bet kā? Un tad sākas visu dzīvi ilgstošie sava patiesā ES meklējumi.…