„Latviešu Ārstē ” ir daudz tādu formu, kas no mūsdienu literārās valodas viedokļa būtu uzskatāmas par kļūdainām, taču tām ir izskaidrojams latviešu izlokšņu fonētiskajās īpatnībās, tāpēc tās transkribējot saglabātas ļoti daudzos gadījumos. Minēšu šeit gadījumus, ar kuriem esmu saskārusies ikdienas sarunās, kas parāda, ka šīs izloksnes ir raksturīgas ne tikai konkrētai lokālai vietai, bet arī sastopamas citur:
gala zilbju patskaņu saīsināšana, piem., plaš ‘plaši’, tais ‘taisa’ puš ‘pušu’ u.c.;
senu īso patskaņu pagarinājumi tautosillabiska r priekšā, piem., gārds, gārdums ;
uzsvērtā pozīcijā pagarināts ej par eij, piem., eij, leij;
īsā patskaņa zudums gala zilbēs ijo- celmu vsk. nominatīvā, piem., karsons, plāksters, pulvers, dzelons.
Vēl saglabātas tādas formas kā līdzskaņu zudumi vai iespraudumi vārdos, piem.:
v un j skaņas zudums starp patskaņiem un aiz lūpeņiem, piem., pueši, kļua, triādu;
n zudis ir vārdā krāss, bet lietota arī forma krāsns;
v zudis vārdā buris, bet lietota arī forma burvis;
līdzskaņu zudums vārda beigās vienzilbes vārdos, piem., vair ‘vairs’, no ‘nost’;
līdzskanis g iesprausts vārdos lagzda, palagzdi.
Morfoloģija
Morfoloģisko formu īpatnības transkribējumā saglabātas, minēšu tās, kuras, manuprāt, ir savdabīgākas.
Lietvārds. Visai izplatītas darbā ir lietvārda celmu variantās formas. Visbiežāk variējas o- un ijo- celmu lietvārdi, piem., kārkls un kārklis, šipirksts un šipirkstis. Celmu variācijas skar arī dzimtes maiņu: tiek lietotas paralēlas formas, piem., pesteles un pesteli, lakata un lakats u. c. …