Pērkons un Dievs latviešu mitoloģijā

Pērkons ir viena no galvenajām debesu dievībām latviešu, leišu un vairākās citās indoeiropiešu reliģijās. Latviešu Pērkonam atbilst leišu Perkūnas, prūšu Percunis, slāvu Perun, skandināvu Fjorgyn, grieķu Zevam, romiešu Jupiteram u.c.
Latviešu folkloras tekstos Pērkons saukts par Pērkoņtēvu, Veco tēvu vai vienkārši Veco, Kalēju (Debesu kalēju), arī par Debess rūcēju vai graudēju.
Par vienu no galvenajiem Pērkona piederumiem tautasdziesmu tekstos minēts zirgs. Lielākoties zirgi Pērkonam nepieciešami debesu precību sakarā, taču viņš tos jāj arī pieguļā. Pērkona ieroči ir zibens, deviņi zibeni, zobens, pātaga, dzelzu rīkste, bulta vai lode un milna. Pērkons tiek tēlots kā bargs dievs gan tautasdziesmās, gan teikās. Teikās Pērkons lielākoties parādās kā personificēts dabas spēks, kas soda tos, kas negaisa laikā strādā un viņu zaimo. Pasakās un teikās Pērkons vajā ļaunos garus un velnus. Tautasdziesmās Pērkons darbojas debesu kāzās. Viņam ir arī sava ģimene. Minēts, ka Pērkona mātei un tēvam ir plaša ģimene, kur ir gan dēli, gan meitas. Pie Pērkona ģimenes pieder arī vairākās tautasdziesmās minētā Pērkona vedekla. Pērkona dēli, arī brāļi tiek saukti par amatniekiem, viņi tāpat kā Pērkons zibina, rūcina un sper, un visā visumā savās funkcijās ir identiski Pērkonam. Jaunākās tautasdziesmās Pērkona dēli parādās kā stabulētāji un bungu sitēji.…