Personība ir pastāvīgs domāšanas, sajūtu un uzvedības modelis (veids), konstanta attieksme pret apkārtni un sevi pašu. Personības stils ir specifisku iezīmju apkopojums, piemēram, kārtīgums, rigiditāte, taupīgums un emocionālā spriedze. Personības stils ir katram. Personības traucējumi, kad personības stils kļūst nekustīgs un slikti padodas adaptācijai, rada nozīmīgu pasliktināšanos sociālajās vai profesionālajās funkcijās. Personības traucējumi parasti kļūst nosakāmi pusaudža gados un turpinās cauri dzīvei.
Psihoterapijas attīstības gaitā cilvēkā tika izšķirtas daudzas daļas, kas savstarpēji konfliktē, izraisot nervu sabrukumu un fizisku saslimšanu. Psihoanalīzē tās ir Id, Ego un Superego, transaktīvajā analīzē – Bērns, Pieaugušais un Vecāks, analītiskajā psiholoģijā – Ēna, arhetipi un Maska.. Tomēr katra teorija ierobežo mūsu iekšējo pasauli ar mazāku vai lielāku mijiedarbībā esošo daļu palīdzību. Tātad sevis iekšēja mocīšana – vai iet uz netīkamo tikšanos vai izlikties par slimu – un ilgās pārdomas, kad jāizvēlas profesija, nozīmē pārrunas starp vienām un tām pašām personības daļām. 1
Personība kā sabiedrības loceklis pakļaujas socializācijai un tiek “apbalvota” par panākumiem šajā ziņā, bet indivīdi atšķiras pēc pakāpes, kurā viņi apgūst socializācijas ietekmes. H.Aizenks pasvītro, ka izteikti introverti ir vairāk gatavi apmācīšanai, visefektīgāk apgūst sociālās normas un likumus, tiem pat var draudēt “pārsocializēšanās” (tāpat kā ekstravertiem “nepietiekama socializācija”). Introvertie prot labāk saistīt iemācīto ar uzvedību, ekstravertiem vajadzīgs vairāk piemēru no prakses, un tie sasniedz personības briedumu solīdākā vecumā.…