Lai izveidotos audzināšanai nepieciešamais pedagoģiskais kontakts ar audzēkņiem un lai atrastu pareizo pieeju dažādās situācijās, ir jāzina un pareizi jānovērtē personības attīstības dažādos vecumos. Tāpat jāzina un jārespektē arī katra individuālās īpašības, ko nosaka iedzimtība, sociālie apstākļi un audzināšana iepriekšējā attīstības posmā.
Katram vecumposmam ir savas raksturīgas īpašības, ko nosaka fiziskās un psihiskās attīstības pakāpe.
Zinātniskajā literatūrā norādīts, ka nevar novilkt krasu robežu starp dažādiem vecumiem, ka šī robeža ir ļoti plūstoša un mainīga, atkarīgi no daudziem individuālajiem un sociālajiem faktoriem.
Personības attīstības posmi:
No dzimšanas līdz 3 gadiem – mazbērna vecums jeb agrā bērnība
(0 – 1 gads – zīdaiņa vecums),
No 3 līdz 6/7 gadiem – pirmsskolas vecums,
No 7 līdz 11 gadiem – jaunākās skolas vecums,
No 11 līdz 15 gadiem – pusaudža vecums,
No 15 līdz 18 gadiem – agrā jaunība.
Bērna attīstība sākas ar ieņemšanas brīdi. Bērna psihisko attīstību ietekmē ne tikai mātes domas pirms grūtniecības, bet arī mātes psihiskais, fiziskais stāvoklis grūtniecības laikā. Dzemdību brīdī bērns fiziski atdalās no mātes. Viens no labākajiem veidiem, kā saņemt bērnu, ir tūlīt pēc piedzimšanas ļaut tam uzslīdēt uz mātes vēdera. Šis paņēmiens ļauj bērnam palikt visu laiku mātei ļoti tuvu, un tas, ļoti labvēlīgi ietekmē bērna attīstību. Pirmais pieskāriens rada neaizmirstamu sajūtu. Tas ietekmē arī tālākās bērna un mātes attiecības. Pēdējā laikā daudz uzmanības tiek veltīts tam, ko dēvē par garīgās saiknes izveidošanu. Par vienu no faktoriem, kas veicina tuvības izveidi starp bērnu un vecākiem, ir arī tēva piedalīšanās dzemdībās. Pozitīvs dzemdību pārdzīvojums veicina saiknes izveidošanos starp vecākiem un bērnu. Emocionāli bērns tiek saistīts ar māti līdz 2 – 3 gadu vecumam, līdz brīdim, kad viņš saka: „Es pats!”…