Krievija 17. gadsimta beigās.
17.gadsimta beigās krievija bija centralizēta valsts , kas bija apvienojusies , pakļaujoties Maskavas lielkņazistei.Nedz saimnieciskie , nedz sociālie apstākļi nebija tādi , kas būtu ļāvuši izveidoties modernam , centralizētam valsts pārvaldes aparātam.Pilsētas bija vāji attīstītas , iekšējais tirgus šaurs.Darījumos maz izmantoja skaidru naudu.Atalgojums par valsts dienestu bija zeme un uz tās dzīvojušie zemnieki.Krievijai bija milzīga teritorija , tādēļ tai nācās cīnīties ar divām problēmām – telpu un klimatu.
Krievijai nebija pieejas jūrai un tā bija ieslēgta starp Zviedriju , Žečpospolitu , Turciju un tatāruhanistēm.Tā bija kontinentāla zeme , kur tai bija tikai iekšējās jūras – Baltā jūra un Kaspijas jūra.
Gadsimta mijā Krievija joprojām bija norobežojusies no Eiropas.Spēkā bija aizliegums ceļot uz ārzemēm.Latīņu rakstībā iespiestās grāmatas ar speciālu pavēli bija aizliegts turēt mājās.Tāpat pastāvēja aizliegums Krievijā ievest grāmatas no ārzemēm , jo „spiestuves ir arī Maskavā”.Lasītprasme tālaika Krievijā bija reta parādība.Pavisam niecīga bija tā sabiedrības daļa , kas bija iepazinušas Eiropas zinātnes un kultūras vērtības.
Pētera I personības raksturojums.
Eiropas ziemeļaustrumos izveidojušos spēku samēru 18. gadsimta sākumā izjauca Krievijas valsts izvirzīšanās pēc tam , kad tronī nāca cars Pēteris I(1682. – 1725.).Viņa valdīšanas laiks iezīmēja laikmetu Krievijas vēsturē.Sava laika monarhu vidū Pēteris izskatījās kā gigants.Viņš bija vairāk nekā divus metrus garš,spēcīgs ,dzīvespriecīgs un zinātkārs.
…
