Visu savu jaunradi Čaikovskis veltījis cilvēkam, viņa mīlestībai pret Dzimteni un dabu, tieksmei pēc laimes un vīrišķīgai cīņai ar tumšajiem spēkiem. Čaikovska mūzikā atspoguļojas visa cilvēka dzīves ar tās priekiem, bēdām, cerībām, cīņu un izmisumu. Lai par ko arī komponists nerunātu, viņš vienmēr ir patiess un atklāts.
Čaikovskis rakstījis gandrīz visos žanros, taču mīļākais žanrs viņam, šķiet, bija opera. Komponists operu uzskatīja par visdemokrātiskāko žanru. Viņa operu darbības pamatā ir parastas cilvēciskas jūtas un pārdzīvojumi. Daudz uzmanības komponists pievērsa operas sižetam un saturam.
Vienlaikus svarīga vieta Čaikovska jauradē bija simfoniskajai mūzikai. Viņš komponējis sešas simfonijas un programmatisko simfoniju «Manfreds», trīs koncertus klavierēm ar orķestri, vienu koncertu vijolei un vairākas orķestra svītas. Starp viņa viendaļīgajiem simf. skaņdarbiem īpaši izceļas fantāzija «Frančeska da Rimini» un programmatiskie skaņdarbi ar Šekspīra sižetiem: uvertīra fantāzija «Romeo un Džuljeta», «Vētra». Čaikovskis ir sacerējis daudz klavierdarbu un romanču, kā arī dažādus instrumentālus ansambļus.
Pēteris Čaikovskis dzimis 1840. gada 25. aprīlī Urālos, nelielajā Votkinskas pilsētiņā, kur viņa tēvs, kalnu inženieris, bija rūpnīcas direktors. Nākamā komponista pirmie mūzikas iespaidi saistījās ar dziesmām, kuras viņš bērnībā dzirdējis no mātes, tuviniekiem un tautas dziedoņiem, kas dzīvoja strādnieku ciematā. Komponists jau no agras bērnības uztvēris krievu tautas mūzikas raksturīgo iezīmju neizsakāmo skaistumu.
1849. gadā Čaikovsku ģimene pārcēlās uz Alapajevskas pilsētu, bet gadu vēlāk – uz Pēterburgu. Desmit gadu vecumā Čaikovski nodeva Tieslietu skolā. Šajā «ierēdņu audzētavā», kā šo skolu dēvēja, dzīvais un zinātkārais zēns varēja iegūt maz laba. Taču tieši šeit viņš sāka nopietni nodarboties ar mūziku, ko te pasniedza tiem, kas to vēlējās. Audzēkņi bieži pulcējās mūzikas istabā, lai paklausītos Čaikovski, kurš ne vien izteiksmīgi spēlēja dažādus skaņdarbus, bet arī improvizēja.
…