Pieauguša cilvēka attīstība

Izejot no šī krīzes, cilvēks sāk vairāk domāt par to, ko viņš atstās pēc sevis, ko viņš var dot citiem. Cilvēks sāk saprast, ka ne naudu, ne slavu viņš kapā līdzi nepaņems. Pozitīvā nozīmē pilnīgi mainās cilvēka attieksme pret dzīvi. Var teikt, ka viņš sāk dzīvot pilnvērtīgāku dzīvi, nekā dzīvoja pirms tam. Viņam rodas nopietnāka dzīves jēga. Tam pretstatā ir krīzes negatīvais iznākums-stagnācija, cilvēka personības attīstības apstāšanās, jo brieduma stadijas un dzīves vidus krīzes galvenā problēma ir nevēlēšanās šķirties no jaunības, nevēlēšanās apzināties, ka cilvēks kļūst vecāks, ka viņš vairs nav jauns. Tāpat kā pusaudža gados bija nevēlēšanās šķirties no bērnības, brieduma gados pastāv nevēlēšanās šķirties no jaunības. Ir divi veidi kā cilvēks cīnās ar krīzes periodu. Pirmais - cilvēks tiešām dara visu, lai justos jauns, fiziskā ziņā, interešu ziņā. Tā arī ir stagnācijas pazīme, jo cilvēkam ir jāapjēdz, ka viņš vairs nav jauns, visam ir savs laiks.
Un otrs variants - stagnācijas variants. Cilvēka dzīve it kā apstājas, apstājas personības attīstība, cilvēks nespēj neko ielāgot un pieņemt jaunus uzskatus vai jaunas domas, idejas. Notiek ļoti strauja interešu sašaurināšanās. Cilvēks kļūst ļoti egocentrisks. Viņu neinteresē nekas cits kā tikai tas, kas saistīts ar viņu pašu, viņa veselību, darbu utt. Šādi cilvēki ļoti daudz runā par sevi.…