Mikēnas un Tīrinta
Vienīgā saglabājusies drupu daļa ir mūris, ko ciklopi cēluši no netēstiem akmeņiem, kas ir tik lieli, ka divi mūļi nespēj izkustināt no vietas pat mazāko no tiem.
PAUSANIJS, ap 150 m.ē.
MIKĒNAS UN TĪRINTA, bronzas laikmeta cietokšņi Poloponēsas austrumu daļā, ir slaveni ar saviem masīvajiem ciklopiskajiem nocietinājumiem, kas būvēti no milzīgajiem akmens blokiem. Šis celtniecības paņēmiens tika nosaukts par grieķu teiksmās minēto vienacaino ciklopu vārdā, jo pastāvēja uzskats, ka tik smagus blokus spēja pacelt vienīgi milži. Mikēnas tika atklātas 1876. gadā arheoloģiskajos izrakumos, ko vadīja Heinrihs Šlīmanis. Viņš ticēja, ka tā ir Homēra aprakstītā Agamemnona pils. Šlīmanis patiesi atklāja pilsdrupas kopā ar slavenajiem šahtu kapenēm, kurās glabājās zobeni, dunči un citi vērtīgi priekšmeti. Tas apstiprināja viņu uzskatu, ka Mikēnas reiz bija valdnieku citadele, un viņš turpināja pētījumus arī Tīrintā, kas atradās 5 km uz dienvidiem no Mikēnām. Vēlāk līdzīgas vietas tik atklātas arī citur Grieķijā, tomēr Mikēnas un Tīrinta ir iespaidīgākie mikēniešu nocietinājumi.
Masīvie iežogojumi Mikēnās un Tīrintā aptver pilis, kulta centrus, noliktavas un vērtīgos pazemes ūdens avotus. Mikēniešu valdnieki tika apglabāti plašās tolosu kapenēs cietokšņu tuvumā; šādas kapenes ir, piemēram, slavenā Atreja dārgumu krātuve Mikenās. Gandrīz nešaubīgi var apgalvot, ka Mikēnu citadele bija valsts pārvaldes centrs, kaut gan nav zināms, vai pārvaldes forma bija demokrātiska vai oligarhiska. Nocietinājuma milzīgie izmēri liecina, ka to celšana bijusi sarežģīta un tos būvējuši daudzi strādnieki, kuri lauzuši, transportējuši akmeņus.
Pirmie nocietinājumi Mikēnās tika uzcelti aptuveni 1350.-1330. gadā p.m.ē. un tajā pašā laikā tika uzbūvēts arī apļveida mūris Tīrintā. Mūri sastāvēja no divām sienām, kas bija veidotas no lieliem kaļķakmens blokiem, kurus kopā saturēja mazāki akmeņi; starp tām bija zemes un akmeņu aizpildījums. Akmeņi mūrī nav likti regulārās kārtās, tomēr ir redzams, ka stūri veidoti no lielākajiem akmeņiem.
Nākamajā celtniecības posmā radītie nocietinājumi veidoti ar līdzīgiem paņēmieniem, tikai pildvielai starp akmeņiem izmantots arī māls. Būvakmeņi ir lielāki – daudzi no tiem vairāk nekā metru gari – un ar akmens āmuriem izcirsti atbilstošā formā. Mūri tika paplašināti, lai iežogotu un aizsargātu lielāku teritoriju, un tika izveidoti masīvi vārti ar pārsedzes un aplodu akmeņiem, kuru svars pārsniedza 20 tonnas. Mikēnu mūri tagad ieskāva arī šahtu kapenes rietumos. Tīrintā mūri tika paplašināti, lai iežogotu visu citadeles klinti.
Pēdējā Mikēnu celtniecības posmā mūri tika paplašināti vēl vairāk, lai aptvertu cietokšņa ziemeļaustrumu daļu. Tirintā tolaik jau bija izveidoti māla ķieģeļu nocietinājumi, kas ietvēra citadeles klints plašo apakšējo daļu. Aptuveni 1250. gadā p.m.ē., tajā pašā laikā, kas Mikēnās tika celts ziemeļaustrumu paplašinājums, tie tika aizstāti ar akmens būvi. Akmens bloki bija lielāki, daži pat 4 m gari, savukārt mūri bija vidēji 8 m biezi Mikēnās un līdz 17 m biezi Tirintā, kur to iekšpusē tika iebūvētas slēgtās ejas. Pēdējā celtniecības posmā nocietinājumi bija kļuvuši par iespaidīgām, no milzīgiem akmeņiem būvētām celtnēm.
…
