Piesārņojošās vielas, nokļūstot atmosfērā, ūdenī un augsnē, apdraud ne tikai visus dzīvos organismus, bet arī citus resursus, kā rezultātā tiek degradēta biosfēra kopumā. Vides piesārņojuma dēļ krītas ekosistēmu produktivitāte: samazinās koksnes krāja mežā, nozvejojamo zivju daudzums, lauksaimniecības kultūraugu ražas, mājdzīvnieku produktivitāte u.c. Šādos gadījumos tie ir tieši, materiāli novērtējami zaudējumi. Netiešie zaudējumi saistās galvenokārt ar profesionālās saslimstības un dažādu alerģiska rakstura slimību izplatības pieaugumu.
Piemēram: varētu domāt, ka tāda pārtikas rūpniecības nozare kā piena pārstrāde, kur ražošanas procesos izmanto galvenokārt dabas izejvielas un produktus, ir videi draudzīgas un nevar tai nodarīt lielu ļaunumu. Bet realitāte tomēr liecina pretējo.
Šādas ražotnes patērē daudz enerģijas, līdz ar to tiek piesārņota atmosfēra un ūdens, kas nepieciešams tehnoloģisko procesu nodrošināšanai. Tā kā piena pārstrādē rodas ražošanas blakusprodukti un dažādi atkritumi, kuru galvenā sastāvdaļa ir organiskā viela, kas, nokļūstot ražošanas notekūdeņos un nonākot upēs, ezeros vai pat jūrā, izraisa bīstamu dabas ūdeņu piesārņojumu.
Mūsdienu izpratnē ūdeņu piesārņojums ir cilvēka darbības rezultātā radīta tieša vai netieša vielu vai enerģijas novadīšana ūdens vidē, kas rada draudus cilvēka veselībai, kaitējumus dzīvajiem resursiem un ūdens ekosistēmām, zaudējumus ērtībām vai traucējumus likumīgai ūdens izmantošanai.
Tas ir atkarīgs no piesārņojošo vielu sastāva, daudzuma un koncentrācijas.
Izšķir ūdeņu:
bioloģisko piesārņojumu (mikroorganismi un rūgšanai pakļautas organiskās atliekas);
ķīmisko piesārņojumu (dažādas toksiskas vai citas ūdens sastāvu ietekmējošas vielas);
fizikālo piesārņojumu (sasilšana, radioaktīvās vielas).
…
