Piensaimniecības nozares attīstība un pašreizējā situācija Latvijā

Liellopu audzēšana Baltijas guberņās bija izplatīta jau gadsimtiem, taču tās galvenais uzdevums bija kūtsmēslu nodrošināšana sējumiem augsnes auglības uzturēšanai. Lopu produktivitāte bija zema, piena izslaukums svārstījās ap 1000 kg no govs gadā. Piena-gaļas lopkopībai kā preču ražošanai tirgum muižās sāka pievērsties ar 19. gadsimta 40.-50. gadiem. Šīs nozares attīstību sākumā kavēja vairāki apstākļi:
Sliktā lopbarības bāze (dabīgo pļavu un ganību zemā ražība un siena sliktā kvalitāte);
zemā vietējo govju produktivitāte;
ierobežotās piena pārvadāšanas iespējas;
nelielais tirgus;
brīvu kapitālu trūkums muižās.
Zemniekiem tirgus jautājums kļuva svarīgs sākot ar 60.-70.gadiem, kad notika zemes iepirkšana un bija nepieciešama nauda māju iepirkšanai un procentu maksāšanai par bankās ieķīlātām mājām. Ievērojot Latvijas dabas apstākļu īpatnības, it sevišķi lielās dabīgo pļavu un ganību, kā arī zāļu purvu platības, izvēle nosvērās uz liellopu audzēšanu piena un gaļas ieguvei.
Viss tas mainījās sākot ar 60.-70.gadiem. Auga pilsētu iedzīvotāju skaits un līdz ar to arī tirgus, aramzemē sāka audzēt lopbarības kultūras, izstrādāja pasākumus pļavu un ganību uzlabošanai. Pāreja no klaušu uz naudas nomu un pēc tam zemnieku zemes pārdošana stipri palielināja muižu naudas ieņēmumus, nodrošināja tam lielus brīvā kapitāla daudzumu, kurus varēja ieguldīt ražošanā, it sevišķi piena-gaļas lopkopībā.…