Eiropā 10.gs. ir pilsētu rašanās laiks, - centralizētas varas nav. Visas viduslaiku pilsētas principā ir cietokšņi. Pati pilsēta ir bez plāna, juceklīga, šeit valda liela netīrība, ko palielina tas, ka pilsētnieki tur lopus. Pavasarī un rudenī pilsēta ir neizbrienama, pie kam nav arī kanalizācijas. Tikai 14.gs. Šveicē sāk bruģēt ielas.
12. un 13. gadsimtā Eiropā bija izveidojies pilsētu tīkls. Ne vien karaļi, bet arī daudzi sīko teritoriju valdnieki sāka īpaši veicināt pilsētu izveidošanos. Ja uz karaļa, grāfa, bīskapa vai cita augstmaņa zemes radās pilsēta, vairojās viņa prestižs, attīstījās un uzplauka viņa pārvaldītā teritorija. Lai pievilinātu tirgotājus un amatniekus, pilsētas dibinātājs izraudzījās piemērotu vietu un izdeva īpašu dokumentu, kurā tai piešķīra dažādas privilēģijas. Tā dibinātājs kļuva par pilsētas kungu jeb senjoru.
Sabiedriskā dzīve notiek rātsnama priekšā, kur parasti ir tirgus laukums. Kad izveidojas rāte, tas liecina par zināmu organizētību (romānikas beigās - gotikas sākumā). Rāte visu regulē un pārstāv pilsētu sakaros ar citām pilsētām. Ir tāds noteikums: ja aizbēdzis zemnieks gadu uzturas pilsētā, tad viņš kļūst par brīvu pilsoni. Pilsētas rāte līdz sīkumiem nosaka, kā pilsētnieki drīkst ģērbties, cik cilvēkus aicināt ciemos, ko drīkst pasniegt viesiem utt. Tas viss tiek darīts ar mērķi apkarot greznību, tomēr šī lieta tādā mērā neskar augstmaņus, kuriem ir atļauts vairāk. …