Vēstures senāko posmu no cilvēka paradīšanās līdz pirmo civilizāciju izveidošanās brīdim un rakstības izgudrošanai sauc par aizvēsturi. Aizvēstures izzināšanā nozīmīgu vietu ieņem arheoloģija un lietisko vēstures avotu izpēte. Vissenākie cilvēku darinātie darbarīki, kurus atrod arheologi veidoti no akmens. Senie cilvēki prata apstrādāt arī koku. Laikam ritot, viņi iemācījās izgatavot dažādas lietas no kaula. Tomēr miljoniem gadu pašus nozīmīgākos darbarīkus darināja no akmens. Tādēļ arī aizvēstures pirmo, vissenāko posmu sauc par akmens laikmetu. Akmens laikmets sākās apmēram pirms 2,5 miljoniem gadu. To iedala trijos posmos – senajā akmens laikmetā – paleolītā ( no grieķu val.: palaios – sens, lithos – akmens), vidējā akmens laikmetā – mezolītā ( no grieķu val. : mesos – vidējais, lithos – akmens) un jaunajā akmens laikmetā – neolītā ( no grieķu val. : neos – jauns, lithos – akmens).
Paleolīts (līdz 12.g.t.p.m.ē.). Pirmo cilvēkveidīgo būtņu dzīvesvietas ir konstatētas Āfrikā, Oldovajas aizā, un attiecināmas uz akmens laikmeta pašu sākumu – agro paleolītu. Pašreiz arheoloģisko pētījumu rezultātā ir zināmas apmēram 20 šādas ļoti agrīnas apmešanās vietas, kas parasti bija izvietotas tur kur nelielās senās upes, kas nodrošināja dzeramo ūdeni, ietecēja tuvējā ezerā. Tā savukārt bija vieta, kurā mitinājās ūdensputni un koncentrējās daudzveidīgu dzīvnieku bari, kas ūdenskrātuvi izmantoja dzeršanai. Līdz ar to pirmajiem cilvēkiem radās lielākas iespējas nodrošināt sevi ar pārtiku. Šāds apmetņu izvietojums bija raksturīgs arī vēlākajos akmens laikmeta posmos. Senākās apmetnes nebija pastāvīgas dzīvesvietas. Pirmie cilvēki parasti pavadīja šādās vietās neilgu laiku, vācot apkārtnē atrodamos ēdamos augus, sadalot nomedītos dzīvniekus, ēdot, izgatavojot akmens un koka darbarīkus, vienkārši atpūšoties. Pēc tam apmetne tika pamesta, pārceļoties uz citu, izdevīgāku apmešanās vietu. Pirmajiem cilvēkiem ilgstoši bija šāds mobils dzīvesveids, gada laikā atkarībā no apstākļiem daudzkārt mainot dzīvesvietas.
Bez pārtikas un apģērba cilvēka dzīvē nozīmīgu vietu ieņēma mājoklis, vieta, kur varēja strādāt, atpūsties un pārnakšņot. Māja pasargāja no lietus, aukstuma un nelūgtiem ciemiņiem. Senākās mājas tik ļoti atšķīrās no mums pierastajām mūsdienu mājām, ka pareizāk būtu lietot vārdu “mītne”. Senākās cilvēkveidīgās būtnes tādas kā prasmīgais cilvēks, veidoja vienkāršas un vieglas mītnes no zariem un ādām. Lai tās nesagāztos, pie pamatnes zarus balstīja akmeņi. …
