20.gs. sākumā lielvalstis tērēja milzu līdzekļus bruņošanās vajadzībām. Tas liecināja par neizbēgamu militāru sadursmi. „Rūpniecība tika pakļauta kara vajadzībām un bruņošanās sāncensība kļuva nekontrolējama”1. Un tā 1914.gadā izcēlās līdz tam postošākais karš pasaules vēsturē un otrs postošākais karš līdz pat mūsdienām. 1. pasaules karu mēdz saukt par moderno karu, jo tas bija pirmais karš pasaules vēsturē, kurā tika izmantoti modernie ieroči- zemūdenes, lidmašīnas un arī tanki. Šie ieroči tika orientēti uz tam laikam pēc iespējas lielāku postījumu nodarīšanu. Līdz ar to pirmajā pasaules karā tanki bija ne tikai pilnīgi jauns, bet arī perspektīvs ierocis. „1916. ierakumos esošie karavīri ar šausmām ieraudzīja, ka uz viņu pusi, spļaudamas uguni, virzās neredzētas dzelzs mašīnas. Tie bija pirmie tanki. Nepilnīgi, neveikli, milzīgi- tādi bija šie dzelzs ziloņi. Dzelzs briesmoņi ar savu rēkoņu, dzinkstošajām kāpurķēdēm pārvietojās iznīcinot ierakumus, saraudami dzeloņstiepļu nocietinājumus, izšķaidīdami ložmetēju ligzdas”.…