Mākslas pirmsākumi sniedzas ļoti tālā senatnē. Cilvēks vēl neprata apstrādāt zemi un audzēt mājlopus, dzīvoja alās un ģērbās zvērādās, bet viņš jau prata zīmēt, gleznot un veidot, tātad pazina mākslu. Par to liecina gleznojumi zīmējumi klinšu alās, no akmens, kaula un koka darinātās statuetes, figurāli griezumi un bieža raga un akmens plāksnēm. Tie pārsniedz ar dzīves parādību uztveres asumu, izteiksmes spilgtumu.
Mūsdienu cilvēki par šīm slepenajām alām un gleznojumiem, zīmējumiem un plastiskiem veidojumiem ilgi neko nezināja, jo tas viss bija noticis ļoti, ļoti sen, aptuveni pirms 32000-10000 gadiem, t.i., vēl akmens laikmetā. Te jāpiebilst, ka akmens laikmetu hronoloģiski var iezīmēt tikai nosacīti, jo tas ne visās zemeslodes malās norisa vienādi ilgu laiku. Šo laikmetu galvenokārt raksturo attiecīgās sabiedrības attīstības pakāpe. Tāpēc vienās zemēs tas noritēja ātrāk, citās ilgāk un pat turpinājās vēl gadu simtiem un tūkstošiem ilgi pēc tam, kad daudzviet jau bija sasniegta augsta civilizācijas pakāpe. Tikai pagājušā gadsimta vidū arheologi pirmo reizi atklāja seno alu cilvēku mītnes un reizē arī neparastos “alu muzejus”. Šādu “alu muzeju” ir daudz, visvairāk tie sastopami Eiropas dienvidu daļā – tagadējās Francijas un Spānijas teritorijā. Visos tajos atrodami daudzkrāsaini gleznojumi un zīmējumi, kas pēc sižeta radniecīgi. Galvenokārt dominē mamutu, bizonu, savvaļas zirgu, lāču, briežu, dažādu putnu un citu dzīvnieku attēli.
Par mākslas izcelšanos pastāv dažādas teorijas. Viena no tām uzskata, ka senā akmens laikmeta māksla bija cieši saistīta ar mitoloģiju, maģiju, ticējumiem un konkrētām praktiskām vajadzībām, galvenokārt ar veiksmi medībās. Cilvēka galvenais ierocis bija tikai krama šķēps un paša stiprais, rūdītais ķermenis. Bet viņam trūka tāda spēka kā medījamiem dzīvniekiem, un tāpēc medījuma pieveikšanai viņš ņēma palīgā viltību un arī burvestību. Uzmeklējuši klintīs kādu lielāku alu, grotu vai ūdens izgrauztu eju, kopienas locekļi noklāja tās sienas un grieztus ar dzīvnieku attēliem, pēc tam tur ieradās spēcīgākie vīri – mednieki ar saviem ieročiem un sākās vingrināšanās šķēpa mešanā. Bija jātrāpa attēlotajam dzīvniekam pašā sirdī, tad pēc ticējuma medījums tūlīt arī kritīs un ievainots dusmās nebruks virsū medniekam. Tas bija maģisks un svēts akts, kas arvien beidzās ar ekstāzi – vīri sadevās rokās un dejoja “medību deju”. …
