Pēc dzimtbūšanas atcelšanas (1817.un 1819. gadā) sākas latviešu feodālās literatūras pēdējais posms, kad tās negatīvais raksturs izpaužas sevišķi krasi. To rada dzimtbūšanas atcelšanas un iegūtās “brīvības” slavinājumi, bezgalīgās pateicības žēlīgajiem kungiem par labo un prieka pilno dzīvi, kāda it kā pēc dzimtbūšanas atcelšanas ir sākusies latviešu zemniekam. Pateicība kungiem par dzimtbūšanas atcelšanu ir plašākā sabiedriskā rakstura tēma tā laika feodālajā literatūrā. Tā skan gan no “Latviešu Avīžu” un “Tā Latviešu Ļaužu Drauga” slejām, gan Latviešu draugu biedrības izdevumos, gan atsevišķo rakstnieku krājumos, viltojot dzīves īstenību un pasludinot verdzībā nomākto zemnieku, kas arvien vairāk ceļas protestā pret saviem kakla kungiem, par miermīlīgu, pateicīgu un laimīgu cilvēciņu.
Par spīti visam, feodālās literatūras beigu posmā kļūst saredzamas pirmās plaisas tajā, pirmo reizi latviešu valodā iespiestā veidā parādās atsevišķi darbi ar kritisku attieksmi pret vācu kungiem, ar lepnumu tiek minēts latviešu vārds.
Pirmie tautas karoga nesēji bija četri.
Dzimis - 1817. vai 1819. gada 31. augustā Valmieras mācītājmuižā Ruģēnos.
Miris - 1876.gada 14.(2.) septembrī.
Izglītība – mācījies Cimzes skolotāju seminārā (1839.-1843.).
Darba dzīve – tulkotājs, dzejnieks, publicists, skolotājs, tiesas darbinieks.
Devums latviešu rakstu valodas attīstībā:
1. strādājis ar juridiska satura tekstiem un ieviesis vairākus jauninājumus tiesvedības tekstu valodā;
2. tulkojis vairākus savam laikam aktuālus tekstus par kultūru, vēsturi;
3. rakstījis literārus darbus prozā un saistītā valodā, no kuriem daudzi palikuši rokrakstā;
4. tautā zināms un kultūras vēsturē novērtēts J. Ruģēna dzejolis “Kad atnāks latviešiem tie laiki.”
…
