Pirmsskolas vecuma bērna personības attīstības īpatnības

Bērna kā personības veidošanas process ir nepārtraukts un daudzi to noteicošie faktori veidojas vēl pirms viņa dzimšanas. Bērna attīstību ietekme iedzimtība, iekšējie faktori (temperaments, raksturs u.c.) un ārējie faktori (ģimenes apstākļi, sabiedrība un valsts vispār, ekoloģija u.c.). „Personība, raksturs veidojas gan no tā, ko daba ir bērna šūpulī ielikusi, gan arī apkārtējās sabiedrības ietekmē. Tomēr lielos vilcienos bērna agrīnajā attīstībā pastāv noteiktas likumsakarības – kritiski punkti, kuros visai bērna turpmākajai attieksmei pret dzīvi tiek ielikta viena vai otra tendence. Šī ietekme ir tik spēcīga tāpēc, ka bērns nesaprot to, kas ar viņu notiek.” [3, 41.-42.] Z. Freids uzskata, ka visa cilvēka attīstība ir tāda aparāta radīšana, kas nodrošina vispilnīgāko pielāgošanos īstenībai, lai apmierinātu viņa tieksmes. Pirmsskolas 4-6 gadu vecuma bērna galvena psiholoģiskā atšķirība ir tāda, ka viņš jau apzinās pats sevi, un pieaugušie atceras šī vecumposma notikumus un kādi viņi tajā laikā bija. Izņēmumi ir tikai tad, ja šajā vecumā bija dziļas psihiskās traumas, kuru dēļ šis vecumposms ir it kā „izsvītrots” no cilvēka atmiņas. Jāsaka arī, ka daži psihologi uzskata, ka par personību cilvēku var uzskatīt no tā brīža, kad viņš pirmo reizi sevi atceras. Visbiežāk tas ir 3-4 gadu vecumā.
Ē. Eriksons ir aprakstījis astoņas personības stadijas. No četru līdz septiņu gadu vecumam atbilstošā ir 3. stadija, kuru viņš nosauca par lokomotorisko. Pēc Eriksona uzskatiem šajā periodā vai nu nostiprinās bērna iniciatīva, vai arī parādās pastāvīga vainas apziņa. Ja pieaugušie ļauj bērnam pašam darīt izvēli darbības veidos, atbild uz viņa jautājumiem un netraucē viņam fantazēt, rotaļāties, tad bērnam sāk veidoties iniciatīvas iedīgļi. …