Pasaules mākslas vēsturē franču gleznotājs Ogists Pjērs Renuārs ir pazīstams kā mākslinieks, kura vārds ir skaistuma, prieka un laimes sinonīms. Viņš ir viens no tiem nedaudzajiem sava laika meistariem, kam izdevās saglabāt priekšstatu par cilvēka personības viengabalainību. Pesimisms, skumjas, mokošas pārdomas par realitātes nepilnībām viņam nekad nebija raksturīgas. Ne kā māksliniekam, nedz arī kā cilvēkam.
Pazīstamais kinorežisors Žans Renuārs - mākslinieka dēls - savā grāmatā par tēvu raksta: „Doma, ka dzīve ir bagātība, man šķiet ļoti svarīga, izskaidrojot Renuāra raksturu un - vēl jo vairāk - mākslu. Jāpiebilst, ka viņam šī dzīve likās priecīga, un ikviens tās posms - brīnišķīgs atklājums. Ik skatiens pasaulē viņu pārsteidza. Bija pārsteigums, kuru viņš necentās noslēpt. Es biju liecinieks tēva mokošajām pārdomām, taču nekad neredzēju, ka viņš garlaikotos.”
Katrs Renuāra tēls, katrs viņa otas triepiens apstiprina cilvēka tiesības uz laimi un to nesatricinātību, apdzied cilvēka skaistumu un harmoniju.
Savas garās dzīves laikā Ogists Renuārs ne reizi vien bija
grandiozu vēsturisku kataklizmu liecinieks, taču līdz pat dzīves
beigām viņš centās „apstiprināt dzīves gaišo un priecīgo pamatu”.
Ogists Pjērs piedzima Limožā nabadzīga skrodera ģimenē. Arī
Parīzē, uz kurieni pārcēlās vecāki labākas dzīves meklējumos, viņi dzīvoja dzīvoklītī „kabatas lakatiņa” lielumā. Taču, kā izteicās mākslinieks, nabadzība viņam netraucēja justies laimīgam un brīvam.
Apmēram trīspadsmit gadus vecais Ogists sāka aizrautīgi zīmēt. Papīrs bija deficīts un tādēļ zēns zīmēja uz grīdas ar tēva - skrodera krītu. Vecāki nevarēja iedomāties, ka šī laika nosišana kļūs par viņu dēla profesiju, taču varēja cerēt, ka spējas zīmēt puisēnam palīdzēs apgūt māksliniecisku amatu - zīmēšanu modes žurnāliem vai porcelāna apgleznošanu.
1854. gadā, kad pienāca laiks Ogistu atdot mācībām, tēvs zēnu iekārtoja brāļu Levi porcelāna rūpnīcā.…
