“Ceļš no tumsas uz gaismu ir pilnīga dvēseles pagriešana no naktij līdzīgās dienas īstajā dienā, tas ir ceļš augšup, ko mēs saucam par īstu filozofiju.”1
Platons (427. – 347. g.p.m.ē.) ir viens no izcilākajiem antīkās filozofijas pārstāvjiem un kultūras veidotājs. Viņš dzīvoja periodā, kad vergturu demokrātija Atēnās jau bija pārdzīvojusi savu augstāko uzplaukumu un lielā mērā izsmēlusi savas attīstības iespējas, laikā, kad sabiedrību plosīja asas sociālās un politiskās pārmaiņas.
Platons cēlies no slavenas Atēnu aristokrātu dzimtas. Iesaistās politikā, taču drīz vien ir spiesta saprast, ka gan dzīvei, gan politikai ir savas ēnas puses – intrigas vardarbība, korupcija un citas netaisnības. Pēdējas piliens ir Platona skolotāja Sokrāta notiesāšana uz nāvi. Tas varētu būt par pamatu vienam no Platona izcilākajiem darbiem “Valsts”, kurā vīlies pastāvošajās valsts formās, viņš cenšas konstruēt ideālu valsts modeli. Savas ideālās valsts modeli Platons centies ieviest arī reālajā dzīvē, taču šie mēģinājumi bija neveiksmīgi, līdz ar to šie viņa valsts ideāli palikuši tikai filozofisko ideju līmeni.
Kā liecina visa filozofijas attīstības gaita, domātājs savu uzdevumu ļoti bieži redz cīņā ar vispārpieņemto viedokli, ierasto pasaules skatījumu. Platons meklē to, ko var ieraudzīt lūkojoties gara acīm, to, ko var ieraudzīt pieliekot noteiktas pūles, izkopjot īpašas intelektuālās spējas un iemaņas. Platons ir Sokrāta skolnieks un tāpat kā Sokrātam arī Platonam filozofija saplūst ar pašu dzīvi, tās virzībā uz gaismu un patiesību. Filozofiskajiem meklējumiem Platons piedēvē dziļi ētisku jēgu – filozofēt viņa izpratnē nozīmē kļūt labākam un gudrākam un darīt gudrākus un labākus arī citus. Platons turpina un attīsta seno grieķu filozofiju, taču viņš akcentā izmaiņas, kuras ienesuši sofisti un viņa skolotājs Sokrāts, proti, par galveno pētīšanas objektu kļūst cilvēks: viņa uzskati, tikumi un kultūras daudzveidīgās izpausmes, īpaši valoda, sabiedriskā un politiskā darbība.…
